Pārliecība par glābšanu

Vēstulē romiešiem par Ābrahāmu ir teikts: “Tāpēc ir rakstīts: no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem.” (Rom.4:16)

Šeit ir dievišķais nodoms taisnot cilvēku žēlastībā caur ticību. Dievs mūs glābj šādā veidā, lai mēs varētu būt pārliecināti par glābšanu. Mēs lasām: “.. lai apsolījums būtu drošs.”

Tas, kurš vēlas būt taisnots ar Bauslības palīdzību, t.i., ar saviem labajiem darbiem, nekad nevar būt pārliecināts par savu glābšanu. Ja glābšanai tiek pievienots kāds noteikums, kas jāizpilda, mēs nekad nevaram būt pilnīgi pārliecināti, ka esam to izpildījuši. Ja ir teikts, ka mums jāmīl Dievs vairāk par visu, tad gan Bauslība, gan mūsu sirdsapziņa liecina, ka mēs nekad neesam tā mīlējuši Dievu. Ja ir teikts, ka tev vispirms jāpiedod no visas sirds tam, kas ir grēkojis pret tevi, tu nekad nezināsi, vai patiesi esi pilnīgi piedevis; arvien no jauna tev radīsies šaubas par to, vai tiešām tu visu esi piedevis. Ja mēs sakām, ka meklētājam vispirms sevi pilnīgi jānodod Dievam, pirms Dievs viņu var glābt, tad šis nabaga cilvēks nekad nenodosies Dievam pilnīgi tāpēc, ka arvien no jauna būs kādas domas, vārdi vai darbi, kas nebūs pilnībā nodoti Dievam. Kurš grēcinieks var pilnībā nodoties Dievam? Tad viņam būtu pilnībā jāmaina sava daba, bet tieši to viņš nav spējīgs izdarīt.

Romas katoļu Baznica skaidri deklarē, ka cilvēks nekad nevar būt pārliecināts par to, ka ir glābts. Tas attiecas uz šīs Baznīcas mācību par taisnošanu. Romas katoļu Baznīca netic, ka mēs tiekam glābti vienīgi caur ticību. Cilvēkam, pēc viņas domām, vismaz jāsāk mīlēt Dievu un stingri jāapņemas bēgt no grēkiem. Kurš gan var būt pārliecināts, ka ir sasniedzis šo milestības pakāpi un šo stingro apņemšanos? Neviens.

Turpretī tas, kurš tic Bībeles liecībai par taisnošanu, var būt pārliecināts par to, jo Evaņģēlijs neuzstāda nekādus priekšnoteikumus taisnošanai; tas vienkārši deklarē, ka cilvēks ir salīdzināts ar Dievu Jēzus nopelna dēļ. Jēzus jau visu ir paveicis, lai mēs būtu glābti.

Evaņģēlijs īpaši uzsver, ka taisnošanas pamats nav mūsos, bet ārpus mums. Kad mēs klausāmies Dieva Vārda liecību par pestīšanu, Svētais Gars čukst mūsu sirdi: “Tas bija tevis dēļ.” Tāpēc kristietis ir pārliecināts, ka viņam pieder žēlastība; viņš to zina tikpat skaidri, cik Dieva Vārds un Dieva apsolījumi to viņam saka: viņš ir glābts. Ticība ir pārliecība par Dieva Vārda patiesumu.

Mūs var nomākt šaubas un bailes, un mēs varam tikt ierauti smagā cīņā, pirms mēs atkal atrodam mieru Dieva Vārdā. Normāls kristieša stāvoklis ir pārliecība par savu atrašanos Dieva žēlastības ietekmes sfērā.

Kristīgā mācība par taisnošanu pilnībā atbilst atšķirībai starp Bauslību un Evaņģēliju. Ja mēs gribam citiem sludināt pareizu mācību par taisnošanu, mums jāizprot šī atšķirība. Kad mēs pasludinām taisnošanu nomāktai sirdsapziņai, Bauslībai jāpaliek ārpusē, it kā tās nemaz nebūtu.

Ja mēs pieminam kaut vienu Bauslības prasību vai priekšnoteikumu, tad vairs nevar būt runa par taisnošanu žēlastībā caur ticību, jo šī mācība necieš Bauslību ar saviem “ja”. Tā neuzkrauj mums nekādas nastas, bet visu mūsu grēka un Bauslības lāstu uzliek Jēzum un attaisno dvēseli, kas raugās uz Viņu bez jebkādiem noteikumiem. “.. cilvēks tiek taisnots ticībā neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom.3:28)

Ticīgais, protams, kādreiz var nonākt nedrošībā. Tas notiek tāpēc, ka viņš atrodas savā zemišķajā ķermenī, kas nespēj ticēt Dieva Vārdam. Ari dvēseles lielākais ienaidnieks cenšas uzkurināt šīs bailes un nedrošību, norādot uz mūsu grēkiem kā kristieša stāvoklim nepiederīgiem. Vienīgais veids, kā mēs varam izkļūt no nedrošības, ir atzīt, ka tā ir taisnība. Daudzkārt esam darbojušies pret Dieva gribu, un mums no sirds jālūdz, lai Dievs mums palīdz nākotnē savas kļūdas labot. Tad mums cieši jāturas pie Evaņģēlija, kamēr sirds paliek mierīga — mierīga pārliecībā, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēla, asinis šķista mūs no visiem grēkiem.