Kad Dieva dāvana kļūst par elku
Mums ir tendence to visu piedēvēt sev. Jo, kad esam saņēmuši žēlastību paveikt kaut ko labu, piemēram, dzīvi un sirsnīgi kādu uzrunāt, mēs uzreiz Dieva priekšā jūtamies droši un pārliecināti.
Taču citkārt, kad mums pietrūkst šīs žēlastības, kad esam vārgi vai kad pietrūkst runas dotību, mēs sevi par to nosodām un dzīvojam pašpārmetumos. Tas pierāda, ka savas prasmes, spējas un izdošanos mēs neuzskatām par dāvanu. Taču tā ir Dieva dāvana, un mēs nevaram to atraut no Dieva žēlastības un labvēlības. Dievs taču neuzlūkos paša dotas dāvanas par mūsu nopelniem un darbiem, kuru dēļ mūs mīlēt. Viņa žēlastība ir balstīta uz cita pamata, nevis uz dāvanām, un mūsu glābšana no tām nav atkarīga. Dievam nav svarīgi, vai mana dāvana ir mazāka vai lielāka. Viņš labi zina, ko man devis.
Pietiek ar to, ka esmu Kristū un kļuvis par Viņa miesas loceklis. Apustulis par to saka: “Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja” (1.Kor.12:15–18). Mums ir jātiecās pēc augstākajām dāvanām (1.Kor.12:31) un nemitīgi jālūdz visa žēlastība un spēks, kas kalpo dvēselei, taču mēs nedrīkstam uz to sākt paļauties.
Padomāsim: ja būtu tāds kristietis, kas vispilnīgākajā mērā būtu apveltīts ar visām dāvanām, tad kā gan tas izvairītos no elkdievības draudiem gan sev, gan citiem? Elkdievības draudu jau pilnīgi pietiek tur, kur Tas Kungs ir pietiekami gudri sadalījis Savas dāvanas cilvēku vidū, lai neviens nesaņemtu visas un pat apdāvinātākajam būtu trūkumi. Slava un pateicība Dievam! Viņam vienīgajam pienākas visaugstākā vieta mūsu sirdīs! Un, ja vienīgais, patiesais Dievs mūsu sirdīs top liels, tā ir mūsu vislielākā svētība. Tāpēc nesāksim nevienu dievišķot, lai kādas dāvanas tam piemistu, un nekļūsim aizdomīgi un nicīgi pret tiem, kam šīs dāvanas ir mazākas!
Dievam viss ir vienlīdz liels un dārgs – kā lielais, tā arī sīkais. Ikvienam uzticīgi jāpārvalda savas dāvanas. Tu nedrīksti pieļaut, lai tavas dāvanas kļūst niecīgas tavās acīs, bet rūpējies, lai būtu uzticams to lietotājs un pārvaldnieks (Rom.12:7-8). Vācu luterāņu teologs, bīskaps, celsmīgu grāmatu autors doktors Magnuss Frīdrihs Rūss saka:
neviens nedrīkst iedomāties sevi par universālu garu, jo šādi meistari visās dzīves jomās, kuri zina visu, prot visu, var visu un dara visu, ar savu visvarību drīz vien paveic visnejēdzīgākās lietas, par ko tiem mūžībā jākaunās.
Vēlreiz atkārtosim, ka mūsu minētās atšķirības Dieva bērnu vidū ir paša Dieva radītas un ka tās nav nekas ļauns, bet ir Viņa skaistuma un bagātības izpausmes. Jā, šī daudzveidība un neviendabība ir tik raksturīga Dieva darbam, ka, redzot un izvērtējot visu locekļu dažādību, var nojaust, cik garlaicīgi un bezjēdzīgi tas būtu, ja visi kļūtu vienādi un ja, redzot vienu, tu būtu redzējis visus. Gara vienotībā Dieva patiesais darbs izpaužas dāvanu daudzveidībā, un ikviens loceklis liek lietā pats savu dāvanu, jo citādi tas būtu tikai formas ziņā ierobežots vienveidīgs cilvēka sasniegums.
Tāpēc nesatrauksimies par atšķirībām Dieva bērnu vidū! Ņemsim to par labu, ka dievišķā providence ļauj vienam piedzimt un uzaugt vienā zemē, pilsētā vai ciltī, bet citam – citviet, kur kāds atsaucas uz vieniem garīgiem rakstiem un skolotājiem, bet cits – uz citiem. Tas rada atšķirīgu ciešanu un labdarības pieredzi, kur visi apstākļi izraisa vēl vairāk atšķirību Dieva bērnu vidū. Šīs atšķirības nenozīmē neko sliktu, bet ir Dieva domātas, tās nav jāvērtē ar aizdomām, šaubām un nicinājumu. Tās Dieva priekšā ir jāaplūko bijībā, jo tā Tas Kungs ir paudis Savu daudzveidīgo žēlastību.

Ieskaties
Par izpirkšanu, kas notikusi Kristū
Atklāts un slēpts naidīgums pret baznīcu
Vai svētdienā un sabatā var strādāt?
Luterāņu baznīcas kopība ar citiem luterāņiem
Vienīgais reālais līdzeklis pret neprātību
Kur mēs dzirdam Dievu?