Dažādas dāvanas, bet viena ticība

“Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru.” (Rom.12:3-6)

Ak, cik gan daudz Pāvils pasaka ar šiem vārdiem! Dāvanas, kas tiek dotas kristiešiem, patiešām ir dažādas. Viens var brīnumaini izārstēt slimības, bet cits var runāt svešvalodās. Vienam ir dāvana pravietot un skaidrot Svētos Rakstus, bet cits spēj vadīt baznīcu un tamlīdzīgi. Vienam ir lielākas dāvanas, bet citam tās ir pazemīgākas. Tomēr apdāvinātākie nedrīkst paaugstināt sevi pār mazāk apdāvinātajiem, un mazāk apdāvinātie nedrīkst apskaust apdāvinātākos. Vienīgais pareizais mērs, pēc kura var vērtēt dāvanas, ir ticība, un saskaņā ar ticību mēs visi esam viens Kristū un viens otram brāļi un māsas. Ja cilvēkam ir lielas dāvanas, viņš nav taisnāks Dieva priekšā. Pat tad, ja cilvēka dāvanas ir tik nelielas, ka šķiet, ka viņš ir visnenozīmīgākais Kristus miesas loceklis, svarīgākie locekļi joprojām viņam kalpo. Vai acs, visdārgākais ķermeņa loceklis, nav vēdera kalps? Vai galva nekalpo rokai? Vai sirds nebaro katru ķermeņa locekli? No tā mēs redzam, ka pazemība un mīlestība ir mūsu galvenie pienākumi pret saviem brāļiem un māsām.

Tam, kam ir lielākas zināšanas vai stiprāka ticība vai augstāks goda amats, nav atļauts sevi paaugstināt pār savu brāli, jo Dieva priekšā viņi ir līdzīgi. Abiem ir viena ticība, viens un tas pats Kristus, viena taisnība, viena un tā pati pestīšana un tās pašas Debesis. Tiklīdz kāds sevi paaugstina, viņš izslēdz sevi no kristiešiem un kļūst par pēdējo, nevis pirmo! Bet tiem, kas ir mazāk apdāvināti, nav ļauts būt skaudīgiem, jo arī viņi ir Kristus miesas locekļi. Brāļa brīnišķīgās dāvanas ir viņu rīcībā, jo acs gaisma kalpo kājām. Citu dāvanas ir arī tavas dāvanas. Ja tu ļauj savā sirdī valdīt skaudībai brāļu mīlestības vietā, tu esi pārstājis būt par Kristus miesas locekli un garīgu priesteri.

Mums visiem, kas ticībā esam garīgi priesteri, nevajadzētu lepoties ar šo privilēģiju tā, it kā mēs būtu augstprātīgi entuziasti. Tā vietā padomāsim, kāds augsts un svēts pienākums mums ir šī privilēģija. Nodosim sevi Dievam ar visu, kas esam un kas mums ir. Nošķirsimies no pasaules ar visu savu dzīvi. Visbeidzot, pazemībā uzskatīsim savus brāļus un māsas par labākiem par sevi. Tā mēs iesim pareizā virzienā, paliekot īstajā priesteriskajā krāšņajā tērpā. Kad pienāks mūsu pēdējā diena, priekškars pirms Debesu Vissvētākās vietas mūsu acu priekšā tiks pārrauts divās daļās, un mēs ar prieku ieiesim iekšā, lai mūžīgi stāvētu Dieva priekšā kā priesteri un ķēniņi, nesot Viņam mūžīgas slavas upurus. Lai Jēzus Kristus mums visiem palīdz! Āmen.