Par garīgo postu

“..jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” [1.Moz.2:17]

Iedzimtais grēks ir pati visas cilvēka dabas grēkā krišana, kas visupirms tā aptumšojusi cilvēka prātu, ka mēs vairs nespējam ne redzēt, ne saprast Dievu, nedz arī Viņa darbus.

Arī mūsu griba ir pārsteidzošā veidā izpostīta un samaitāta, tā ka mēs neuzticamies Dieva laipnībai un žēlsirdībai, esam pārdroši un atstājam neievērotu Dieva vārdu un Viņa prātu, sekodami tikai miesas tieksmēm un kārībām. Arī mūsu sirdsapziņas vairs nav klusas un mierīgas, bet izbiedētas; tās meklē nepiedienīgus un aizliegtus līdzekļus un palīdzību un bailēs dreb, iedomājoties par Dieva tiesu. Šādi lieli un šausmīgi grēki ir tik dziļi iesakņojušies cilvēka dabā, ka šīs dzīves laikā nav no tās pilnīgi izravējami.

Iedzimtais grēks ir iedzimtās taisnības trūkums jeb zaudējums, – gluži kā aklums ir redzes trūkums jeb zaudējums.

Bet dvēselē mūsu vislielākais zaudējums ir tas, ka esam zaudējuši Dieva atziņu – ka nespējam vienmēr un visās lietās pateikties Dievam, priecāties par visiem Viņa darbiem, uzticēties Viņam; mēs zaimojam Dievu un kļūstam par Viņa ienaidniekiem, kad mūs skar pelnītais Dieva sods. Tāpat arī saskarsmē ar savu tuvāko mēs sekojam ļaunām tieksmēm un grēcīgām jūtām; mēs laupām, zogam, esam laulības pārkāpēji un slepkavas, izturamies tirāniski, nelaipni, nežēlīgi utt. Arī naidīgums un netiklība ir daļa no iedzimtā grēka, taču daudz lielāki grēki ir iekšējie – sirds grēki, tādi kā neticība, aklums, izmisums, naids un Dieva zaimošana. Par šo garīgo postu Ādamam viņa nevainības stāvoklī nekas nebija zināms.