73. Kad notiek grēks pret piekto bausli?


Sprediķis Dominica 3. Adventus svētdienā

Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. [Mt.11:2-10]

I

Aplūkojot šo evaņģēlija tekstu, parasti tiek apspriests, vai Sv. Jānis ir zinājis, ka Jēzus ir patiesais Kristus. Lai gan šis jautājums nav īpaši svarīgs un nekas daudz no tā nav atkarīgs. Sv. Ambrozijs[1] domā, ka Jānis šādu jautājumu ir uzdevis ne tādēļ, ka būtu šaubījies, bet – ar kristīgu nodomu. Hieronīms[2] un Gregors[3] raksta, ka Jānis jautājis, vai viņam jābūt Jēzus priekšgājējam arī ellē; taču tādām domām nav gluži nekāda pamata, jo evaņģēlija vārdi pavisam skaidri saka: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?” Šī gaidīšana – kā tas saprotams no pravieša vārdiem – ir jūdu tautas gaidīšana uz Kristus nākšanu pasaulē; citādi Jānis būtu jautājis: vai tie, kas ir ellē, gaida tevi? Un, tā kā Kristus pats ar saviem darbiem atbild, ka Viņš ir atnācis, tad ir skaidrs, ka Jānis jautājis par Kristus miesīgo atnākšanu. Viņš saprot šo jautājumu tieši tādā veidā un pats arī sniedz atbildi. Es gan nenoliedzu, ka Kristus ir nokāpis arī ellē, – kā mēs sakām ticības apliecībā.

Tā nu ir skaidrs, ka Jānim bija zināms: Jēzus ir Tas, kam jānāk. Pats Jānis bija Jēzu kristījis un apliecinājis, ka Viņš ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus. Tāpat viņš arī bija redzējis Svēto Garu baloža izskatā nolaižamies un dzirdējis atskanam balsi no debesīm: “Tu esi mans mīļais Dēls, uz Tevi man ir labs prāts.” [Mk.1:11] Šo notikumu bagātīgi apraksta visi evaņģēlisti. Bet kādēļ tad Jānis Kristītājs ir uzdevis šādu jautājumu? Tas droši vien ir noticis ne bez svarīga iemesla. Pirmkārt, ir skaidrs, ka Jānis liek uzdot šo jautājumu savu mācekļu dēļ; viņi vēl neuzskatīja Kristu par to, kas Viņš patiesībā bija. Un Jānis bija nācis ne tādēļ, lai pats ap sevi pulcinātu mācekļus un visu tautu, bet – lai sagatavotu ceļu Kristum, lai ikvienu cilvēku vestu pie Kristus un darītu Viņam paklausīgu. Jāņa mācekļi bija dzirdējuši no sava skolotāja brīnišķīgas liecības par Kristu kā Dieva Jēru un Dieva Dēlu un par to, ka Viņam jāaug, turpretī pašam Jānim jāiet mazumā. Tam visam Jāņa mācekļi un visi ļaudis vēl neticēja vai arī vēl nespēja to saprast. Tie visi augstu vērtēja pašu Jāni Kristītāju, nevis Kristu. Tādēļ šie ļaudis cieši turējās pie Jāņa, dedzīgi aizstāvēdami viņu un pat kļūdami īgni pret Kristu, redzot, ka arī Viņš kristī un pulcina ap sevi mācekļus, tā ka tauta sāka sekot Kristum. Par to Jāņa mācekļi žēlojās savam skolotājam, raizēdamies, ka viņš zaudēs savu ietekmi tautā, – kā to apraksta Jānis savā evaņģēlijā [Jņ.3:26].

Bija divi iemesli, kas mudināja Jāņa mācekļus uz šādām maldīgām domām. Pirmais – ļaudis Kristu vēl nepazina, bet vienīgi Jānis bija Viņu apliecinājis; Viņš arī vēl nebija darījis nevienu zīmi, un Viņu neievēroja un nenovērtēja neviens cits kā vienīgi Jānis. Tādēļ Jāņa mācekļiem šķita pavisam savādi, ka skolotājs norāda uz kādu citu – uz kādu, kurš vēl nav pazīstams – un negrib, lai ļaudis arī turpmāk turētos pie viņa paša, kas jau bija iemantojis vārdu un cieņu tautā. Otrs iemesls bija tas, ka Kristus nāca tik vienkāršs un neievērojams, nabadzīgu amatnieku pēcnācējs – ne no priesteru vai augsti izglītotu cilvēku kārtas, bet no vienkāršu laju, amatnieku vidus. Tādēļ, lai arī mācekļi ticēja, ka Jānis saka patiesību, tie vēl joprojām domāja: varbūt tas, par kuru skolotājs runā, tomēr būs kāds cits, nevis šis Jēzus. Viņi tomēr gaidīja kādu, kas nāks kā augsti izglītots augstais priesteris vai kā varens ķēniņš. Un Jānis ar saviem vārdiem nespēja atbrīvot mācekļus no šādām aplamām iedomām; tie vēl arvien turējās pie viņa un uzskatīja Jēzu par mazāk ievērojamu cilvēku; viņi gaidīja, kad diženais vīrs, par kuru Jānis bija runājis, nāks lielā godībā. Ja tiešām tas būtu Jēzus, tad taču Viņam vajadzētu izturēties pavisam citādi – nākt kā īstam Israēla ķēniņam un kungam, jāt uz ērzeļa un cirst piešus tam sānos, – kā to senlaikos darījuši ķēniņi. Kamēr Jēzus neko tādu nedarīja, Jāņa mācekļi gribēja palikt pie sava skolotāja.

Bet, kad Jēzus sāka darīt brīnumus un ļaudis sāka par Viņu runāt, Jānis domāja, ka nu gan varētu sūtīt savus mācekļus pie Kristus, lai tie pēc Jāņa nāves neveidotu viņa sekotāju un mantinieku sektas, bet kļūtu par kristiešiem. Tā nu Jānis sūtīja savus mācekļus, lai tie turpmāk nepaliktu tikai pie viņa sniegtās liecības, bet no Kristus vārdiem un darbiem paši mācītos atzīt, ka Viņš ir tas Vīrs, par kuru Jānis ir runājis. Jo Kristus bija jāgaida atnākam nevis ar bungu un bazūņu skaņām vai citāda veida laicīgu greznību, bet ar garīgu spēku un žēlastību; Viņš ir nevis tas, kas kara zirga mugurā jāj pa bruģi vai iet pa grezniem tepiķiem, bet – kas dara mirušos dzīvus, kurlos – dzirdīgus un aizdzen visu ļauno – kā garīgās, tā laicīgās lietās. Tāds ir šā Ķēniņa atnākšanas spožums un greznība; visi šīs pasaules ķēniņi, visi izglītotie, bagātie un varenie vīri nespēj paveikt nevienu, pat vismazāko no šiem Kristus darbiem. To mums grib atklāt šī Rakstu vieta.

“.. kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: “Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”"

Itin kā Jānis saviem mācekļiem sacītu: jūs dzirdat par Kristus darbiem, kādus neesmu darījis ne es, ne kāds cits no tiem, kuri pirms Viņa ir nākuši; ejiet paši un jautājiet, vai Viņš ir tas, kuru gaidām. Atmetiet neprātīgo, pasaulīgo iedomu, ka Viņam jājāj uz ērzeļa, smagās bruņās tērptam. Viņam jātop lielam, bet man jāiet mazumā; manai dzīvei ir jābeidzas, bet Viņa dzīvei – jāsākas; jums vajadzēs atstāt mani un turēties pie Viņa.

Savukārt tas, kādēļ Jānim bija tik nepieciešams sūtīt mācekļus projām no sevis un ļaut, lai tie seko Kristum, ir viegli saprotams; jo ko gan tiem būtu līdzējusi sekošana Jāņa svētumam, ja tie nekad netiktu pie Kristus? Ārpus Kristus taču nav ne padoma, ne palīdzības, – lai kādus augstumus sasniegtu paša cilvēka svētums. Gluži tāpat tas ir tagad. Ko gan mūkiem un mūķenēm palīdz sekošana Sv. Benedikta[4], Bernharda[5], Franciska[6], Dominika[7] noteikumiem, ja tie nesatver vienu vienīgo Kristu, turklāt vēl pamet arī savu Jāni? Visi benediktieši, kartēzieši[8], baskāji mūki[9], augustīnieši[10], karmelīti – visi sludinātāji, mūki un mūķenes iet pazušanā; vienīgi kristieši iemanto pestīšanu. Tiem, kuri nav kristieši, nevar palīdzēt arī Jānis Kristītājs, kas ir pats lielākais no visiem svētajiem, – kā mūsu Kungs saka.

Tomēr Jānis izturas pret mācekļiem laipni, panesdams viņu vājo ticību un rīkodamies tā, lai tā kļūtu stipra; viņš neatstumj mācekļus, kaut gan tie nespēj droši ticēt viņam. Tieši tā jāizturas pret tām sirdsapziņām, kas pieķērušās svētu cilvēku piemēriem un noteikumiem, nevis Kristum, – līdz tās atbrīvojas no šāda gūsta.

II

“Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: “Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.”"

Arī Kristus sniedz Jānim šo atbildi tieši viņa mācekļu dēļ. Viņš atbild divējādi: pirmkārt, ar darbiem. Arī tad, kad – kā lasām Jņ.10:24-25 – jūdi, templī ielenkuši Jēzu, sacīja: “Ja Tu esi Kristus, saki mums to skaidri!”, Viņš norādīja uz saviem darbiem un teica: “Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru sava Tēva vārdā, nodod liecību par mani.” Tāpat arī tālāk, 38.pantā: “.. ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem..” Un arī šeit Kristus rāda Jāņa mācekļiem savus darbus, pēc tam arī vārdus, sacīdams: “.. svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.” Šajos vārdos Jēzus ne vien apliecina, ka Viņš ir gaidāmais Kristus, bet arī brīdina no apgrēcības; un, ja tas nebūtu Viņš, tad arī netiktu sacīts, ka svētīgs ir tas, kas pie Viņa neapgrēcinās. Visi svētie var cilvēku aizvest maldos, un vienīgi Kristus nepievils; neviens svētais nespēj palīdzēt, un vienīgi Kristus palīdz.

Bet atbilde ar darbiem ir noteiktāka un nepārprotamāka. Pirmkārt, tādēļ, ka šādus darbus nedz Jānis, nedz arī kāds cits cilvēks agrāk nav darījis. Otrkārt, tādēļ, ka šos darbus jau bija sludinājuši pravieši. Tā nu, redzēdami visu notiekam, kā pravieši sacījuši, Jāņa mācekļi varēja būt pārliecināti. Jesaja [Jes.61:1-2] bija sacījis: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos.” Sacīdams: “Tas Kungs mani svaidījis”, pravietis ļauj saprast, ka Kristus darīs šādas lietas un ka tas, kas to paveiks, būs Kristus. Jo vārds “Kristus” grieķu valodā nozīmē to pašu, ko “Mesija” ebreju valodā, unctus latīņu valodā un “Gesalbter” (svaidītais) vāciski. Ķēniņi un priesteri tiek svaidīti, saņemot ķēniņvalsti un priesterību. Bet šo svaidīto Ķēniņu un Priesteri – Jesaja šeit saka – svaidījis pats Dievs – ne ar laicīgu eļļu, bet ar Svēto Garu, kas ir pār Viņu, – kā šeit sacīts: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani..” Tāds ir mans svaidījums, ko esmu saņēmis no Tā Kunga, – saka Kristus. Tā nu Viņš sludina Evaņģēliju, dara aklos redzīgus, dziedē visas vainas un sludina žēlastības gadu. Tāpat Jes. 35:4 6 lasām: “Viņš pats nāk un jūs izglābs! Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs..” Salīdzinādami Rakstus ar šiem Kristus darbiem un dzirdēdami Jāņa liecību par Kristu, mācekļi varēja Viņu atpazīt un zināt, ka Jēzum ir jābūt īstajam Kristum. Lk. 7:21 ir rakstīts, ka tajā laikā, kad Jāņa mācekļi nāca pie Jēzus ar savu jautājumu, Viņš jau daudzus bija dziedinājis no dažādām vainām, nelaimēm un ļaunajiem gariem, daudziem aklajiem dāvājis acu gaismu.

Bet mums labi jāievēro šis uzticamais piemērs, – ka Kristus atsaucas uz saviem darbiem un grib, lai koks tiktu pazīts pēc tā augļiem. Tā Kristus apsteidz un jau iepriekš brīdina visus viltus skolotājus, pāvestu, bīskapus, priesterus un mūkus, kas nāks Viņa vārdā un sacīs: mēs esam kristieši, – gluži kā pāvests lepojas un saka, ka esot Kristus vietnieks. Jo šeit mums tiek skaidri parādīts: kur nav darbu, tur nav arī Kristus. Kristus ir dzīvs, darbīgs un auglīgs – Viņš bez mitas strādā un paveic savu darbu visur, kur vien Viņš ir. Tādēļ visi skolotāji un bīskapi, kas nedara Kristus darbus, mums jāuzskata par vilkiem un jāvairās no viņiem.

Bet, ja tie saka: nav taču nepieciešams, lai ikviens cilvēks darītu šos Kristus darbus; vai tad cilvēki – kaut arī svētie – spēj darīt aklos redzīgus, klibos – spējīgus staigāt vai paveikt citus brīnumu darbus, kādus darījis Kristus? Te jāatbild: Kristus ir darījis arī citus darbus, ko sauc par: pacietību, mīlestību, mieru, lēnprātību un citām līdzīgām lietām; tādi darbi jādara ikvienam. Dari šos darbus – arī tad varēsim atpazīt Kristu pēc Viņa darbiem!

Bet šeit viņi saka: Kristus ir teicis: “Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara.” [Mt.23:2-3] Te taču Kristus ir pavēlējis uzlūkot mācību, nevis dzīvi! Te man jāsaka: ko es dzirdu? Vai esat kļuvuši par farizejiem un liekuļiem, turklāt paši to atzīstat? Ja mēs jums ko tādu teiktu, tad gan jūs dusmotos. Labi, ja jau esat tādi liekuļi un attiecināt šos vārdus uz sevi, tad panesiet arī visus pārējos vārdus, ko Kristus saka, stādamies pretī farizejiem. Bet, tā kā tie, izmantodami šos Kristus vārdus, grib aizstāvēties un aizbāzt mutes vientiesīgiem cilvēkiem, – aplūkosim tos tuvāk. Jo arī kristiešu slepkavas Konstances koncilā apsūdzēja Janu Husu, izmantodami šo pašu pamatojumu, un domāja, ka tas dod vaļu viņu tirānijai, tā ka neviens neuzdrīkstēsies pretoties viņu mācībai.

Tādēļ jāievēro, ka arī mācīšana ir darbs, jā, pats svarīgākais Kristus darbs. Jo šeit visu citu darbu vidū Kristus nosauc arī to, ka nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs. Tādēļ arī tirānus var pazīt gan pēc darbiem, gan arī pēc viņu mācības – kur ir Kristus, tur noteikti tiek sludināts Evaņģēlijs; kur tas netiek sludināts, tur Kristus nav.

Ja nu arī mēs pieļautu, ka ir jāuzlūko nevis mūsu farizeju dzīve, bet viņu mācība, – labi, lai viņi māca; un viņu dzīvi mēs labprāt liksim mierā. Taču viņi ir daudz ļaunāki par farizejiem, kuri mācīja Mozus mācību, lai gan paši pie tās neturējās. Mūsu neaptēstie bluķi, kas paši kļuvuši par elkiem, nedara gluži neko – viņiem nav ne dzīves, ne mācības. Tie sēž Kristus tronī un māca paši savus melus, noklusēdami Evaņģēliju; tādēļ šie Kristus vārdi viņus nevar aizsargāt. Tie visi ir slepkavas, – kā Kristus tos nosauc Jņ.10:1.

Tāpat iepriekš minētajā vietā Kristus saka, lai uzklausām farizejus, taču tikai tik, cik tie māca, sēdēdami Mozus krēslā, tas ir, mācīdami Mozus bauslību, Dieva baušļus. Jo, aizliegdams darīt viņu darbus, Kristus šo darbu vidū nosauc arī viņu mācību, sacīdams: “.. tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” [Mt.23:4] Redzi, visu darbu vidū Kristus vispirms aizliedz viņu nepanesamo mācību – kā pašu galveno no šiem darbiem. Tātad galu galā šo vārdu nozīme ir tāda: ievērojiet un dariet visu, ko farizeji jums saka, mācīdami Mozus bauslību; bet visu pārējo, ko tie māca, – to neuzklausiet un neievērojiet. Vēl jo vairāk mums jāuzklausa mūsu farizeji, kad tie runā, sēdēdami Kristus krēslā, tas ir, sludinādami Evaņģēliju; turpretī viss cits, ko tie māca un dara, nav ne jāuzklausa, ne jāievēro.

Tā nu redzi, cik meistarīgi mūsu rupjie pāvesta sekotāji izmantojuši šos vārdus, lai pamatotu savu mācību, savus melus un varmācību; lai gan tieši šie vārdi visspēcīgāk stājas viņiem pretī un nolād viņu mācību. Jo Kristus skaidri un noteikti saka: “Pēc viņu darbiem nedariet!” Bet viņu mācība ir viņu, nevis Dieva darbs; viņi ir ļaudis, kas prot tikai melot un sagrozīt Rakstus. Ir arī tā: ja kāds nedzīvo krietnu dzīvi, reti var sagaidīt, ka viņš pareizi sludinās, – tad jau pastāvīgi nāktos sludināt pašam pret sevi. Tādam ir grūti sludināt pareizo mācību, neko tai nepievienojot un nepievēršoties kādām blakus mācībām. Un, visu kopā saņemot: tev jāzina, ka tas, kurš nesludina Evaņģēliju, nesēž ne Mozus, ne Kristus krēslā. Tādēļ tev nav jādara ne pēc viņu vārdiem, ne darbiem, bet jābēg no viņiem – kā Kristus avij no vilkiem -, paklausot vārdiem, ko Kristus saka: “.. jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā..” [Jņ.10:4-5] Bet, ja gribi dzirdēt, kā sauc mūsu pāvesta sekotājus, klausies, ko Dāvids saka : “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā..” [Ps.1:1] Un : “Vai Tev par sabiedroto būtu kļuvis ar nelaimi apdvests netaisna tiesneša krēsls, kas pazudina cilvēku, sagrozīdams likumu un tā taisnības vietā radīdams netaisnību?” [Ps.94:20]

Bet ko izsaka vārdi: “Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts”? Vai tad Evaņģēlijs netiek sludināts arī bagātajiem un visai pasaulei? Un, ja Kristus rāda Evaņģēliju kā tik lielu, nenovērtējamu žēlastības dāvanu, kā tad var notikt tā, ka tik daudzi cilvēki pret to izturas naidīgi? Te nu mums jāzina, kas īsti ir Evaņģēlijs; citādi šos vārdus nevarēsim saprast. Mums labi jāievēro un jāiegaumē, ka Dievs kopš iesākuma sūtījis pasaulē divējādu vārdu jeb pasludinājumu: Bauslību un Evaņģēliju. Šie divi pasludinājumi tev skaidri jāatšķir un jāpazīst. Es tev saku: atskaitot Svētos Rakstus, līdz šim nav uzrakstīta neviena grāmata – un arī neviens no svētajiem to nav paskaidrojis -, kas skaidri parādītu šo divu pasludinājumu atšķirību; tomēr ir ļoti svarīgi to zināt.

Bauslība ir vārds, kurā Dievs mums māca un no mums prasa, norādīdams, kas mums jādara un kas nav jādara; tādi ir desmit baušļi. Kur ir tikai cilvēka daba vien, bet nav Dieva žēlastības, tur bauslības prasības nav iespējams izpildīt – tādēļ ka kopš Ādama grēkā krišanas paradīzē cilvēks ir samaitāts; viņā valda ļaunas kārības un tieksme grēkot, tādēļ sirds dziļumos cilvēks nespēj būt labprātīgs pret Dieva Bauslību. To atzīstam, redzēdami, kas notiek mūsos pašos. Jo nav neviena, kurš nevēlētos, kaut Bauslības vispār nebūtu; ikviens pats jūt, ka ir grūti būt dievbijīgam un darīt labu, turpretī būt ļaunam un darīt ļaunus darbus ir viegli. Šis grūtums un negribīgums pret visu labo kļūst par iemeslu tam, ka nepildām Dieva baušļus. Jo tas, kas tiek ievērots negribīgi, ar grūtībām un nepatiku, Dieva priekšā ir gluži kā nepadarīts un atstāts bez ievērības. Tā nu Dieva Bauslība mūsu pašu pieredzē ļauj mums pārliecināties, ka pēc savas dabas esam ļauni un nepaklausīgi, mīlam grēku un ienīstam Dieva likumus.

Tas viss neizbēgami noved cilvēku vai nu pārdrošībā, vai izmisumā. Pārdrošība rodas tad, kad cilvēks nolemj pildīt bauslību ar saviem darbiem, pūlēdamies darīt to, ko prasa Bauslības vārdi. Cilvēks kalpo Dievam, nezvēr, godā tēvu un māti, nenokauj, nepārkāpj laulību un tamlīdzīgi. Taču viņš nepievērš uzmanību tam, ko jūt viņa sirds, un nepamana, ar kādu nodomu dzīvo tik krietnu dzīvi. Vecais blēdis viņa sirdī slēpjas šādas skaistas dzīves aizsegā. Ja šāds cilvēks godīgi uzlūkotu savu sirdi, viņš atklātu, ka to visu ir darījis ar nepatiku un piespiesti, baidīdamies no elles vai tiekdamies pēc debesīm (ja vien viņš netīko pēc daudz niecīgākām lietām, proti, pēc goda, mantas, veselības, nebīstas kauna, zaudējumu vai moku). Īsi sakot – cilvēkam nāktos atzīt, ka viņš daudz labprātāk dzīvotu pavisam citādi, ja vien viņu neatturētu nākamajā dzīvē gaidāmās sekas; jo pašas Bauslības dēļ vien viņš nedarītu tā, kā Bauslība prasa. Bet, tā kā cilvēks nepamana savu labo darbu ļaunos iemeslus, viņš dzīvo droši un redz tikai darbus, nevis savu sirdi. Viņš pārdroši iedomājas, ka pilda Dieva baušļus, un Mozus vaigs viņa priekšā paliek aizklāts, tas ir – viņš nezina Bauslības jēgu un nolūku, proti, ka tai jātiek pildītai ar priecīgu, brīvu, labu prātu.

Gluži kā, ja tu nešķīstam cilvēkam jautātu, kādēļ viņš dara savu nešķīstības darbu, viņš nevarētu atbildēt neko citu kā – prieka dēļ, kuru šis darbs sniedz. Jo tāds darbs netiek darīts ne atalgojuma, ne soda dēļ; cilvēks ar to neko nemēģina iegūt, nedz arī izvairīties no kāda ļaunuma. Arī Bauslība grib, lai mēs to pildītu ar šādu prieku, tā ka, ja tu šķīstam cilvēkam jautātu, kādēļ viņš dzīvo šķīsti, tev vajadzētu dzirdēt šādu atbildi: ne debesu, ne elles, ne arī goda dēļ, bet vienīgi tādēļ, ka man šāda dzīve šķiet jauka un ļoti patīk – neatkarīgi no tā, vai šķīsti dzīvot ir vai nav pavēlēts. Redzi, tāda sirds mīl Dieva Bauslību un pilda to ar prieku. Tādi cilvēki mīl Dievu un taisnību; viņi bīstas un ienīst netaisnību. Taču cilvēka daba nespēj šādi izturēties; cilvēki mīl algu un baudu, baidās un ienīst sodu un mokas. Tādēļ arī viņi ienīst Dievu un taisnību, mīlēdami paši sevi un netaisnību; tie ir liekuļi, svētuļi, viltnieki, meļi un ārišķīgi ļaudis. Bez Dieva žēlastības tādi ir itin visi cilvēki, bet jo īpaši – darbu svētie. Tādēļ arī Raksti secina un saka: “Visi cilvēki ir meļi” [Ps.116:11]; un: “Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās!” [Ps.39:6] Tāpat arī: “Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” [Ps.14:3]

Savukārt izmisums rodas tad, kad cilvēks apzinās, kas slēpjas viņa sirds dziļumos, un atzīst, ka nespēj mīlēt Dieva Bauslību. Jo viņš sevī neatrod nekā laba, bet tikai naidu pret labo un tieksmi uz ļaunu. Tad viņš atzīst, ka ar darbiem nav iespējams izpildīt Bauslības prasības, tādēļ atmet cerības uz saviem darbiem un vairs neuzskata tos par kaut ko vērtīgu. Viņam būtu jāmīl Dieva baušļi, taču šādu mīlestību viņš sevī neatrod, un pati no sevis tā nekad nerodas. Te vajadzīgs nabaga nožēlojams, pazemīgs gars, kuru sirdsapziņa ar bauslības palīdzību biedē un dzen ar savām prasībām, pavēlēdama un prasīdama ļoti daudz, lai gan cilvēkam nav ne graša, ko samaksāt. Šādiem cilvēkiem Bauslība nāk par labu; jo tā ir dota tādēļ, lai radītu šādu atziņu un pazemību; tas ir Bauslības tiešais, īstais darbs un uzdevums. Šādi izmisuši cilvēki labi saprot, ka liekuļu un viltus svēto darbi ir tikai meli un krāpšana. To redzēja Dāvids, teikdams: “Es sacīju savā izmisumā: “Visi cilvēki ir meļi.”" [Ps.116:11]

Tādēļ Sv. Pāvils sauc Bauslību par nāves likumu {Rom.7:10-13], un par grēka spēku, [1.Kor.15:56]. Viņš saka: “Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.” [2.Kor.3:6] Tas viss norāda, ka tad, kad cilvēka daba īsti un nopietni sastopas ar Bauslību un to iepazīst, vispirms tiek uzrunāta sirdsapziņa un atklājas grēks. Cilvēks redz, kāds ļaunums mīt viņa sirds dziļumos, cik lieli ir viņa grēki – pat tajās lietās, ko viņš agrāk uzskatījis par labiem darbiem, nevis par grēkiem. Tā nu cilvēkam jāatzīst, ka viņš pats nav nekas cits kā nāves, dusmības un elles bērns. Nu rodas izbailes un drebēšana; visa pārgalvība izbeidzas, un tās vietā nāk tikai bailes un izmisums. Cilvēks ir satriekts, iznīcināts un kļūst patiesi pazemīgs. Un, tā kā to visu panāk vienīgi Bauslība, Sv. Pāvils saka, ka tas ir nāves likums un burts, kas nokauj – Bauslība, kura dod grēkam spēku un rada dusmību, Rom. 7:13. Tas tādēļ, ka Bauslība mums neko nedod un nepalīdz, bet tikai dzen un prasa, parādīdama mūsu postu un samaitātību.

Otrs Dieva vārds nav ne likums, ne pavēle – tas no mums neko neprasa; kad pirmais Dieva vārds – Bauslība – ir paveicis mūsos savu darbu un mūsu sirdīs mīt briesmīgs posts un nabadzība, mums tiek sniegts otrs vārds – laipnais, dzīvais vārds, kas apsola un apņemas dot žēlastību un palīdzību, lai mēs spētu izkļūt no šī posta un visi mūsu grēki tiktu ne vien piedoti, bet izdeldēti, turklāt vēl mēs iegūtu mīlestību pret Bauslību un prieku pildīt tās prasības.

Redzi, tieši šis Dieva žēlastības un grēku piedošanas apsolījums tiek saukts par Evaņģēliju. Un es vēlreiz, atkal no jauna saku: tev Evaņģēlijs nav jāsaprot nekā citādi, bet vienīgi – kā paša Dieva dotais Viņa žēlastības un grēku piedošanas apsolījums. Ir noticis tā, ka līdz šim Sv. Pāvila vēstules palikušas nesaprastas, – tās arī nav bijis iespējams saprast, jo ļaudis nav zinājuši, kas īsti ir Bauslība, kas – Evaņģēlijs. Jo viņi uzskatījuši Kristu par likumdevēju, bet Evaņģēliju – tikai par jaunu likumu mācību. Bet tas nav nekas cits kā Evaņģēlija aizslēgšana un apslēpšana.

“Evaņģēlijs” ir grieķu vārds, kas nozīmē – “prieka vēsts”; tajā tiek pasludināta svētīgā dzīvības mācība par Dieva apsolījumu, tajā sniegta Dieva žēlastība un grēku piedošana. Tādēļ Evaņģēlijs neprasa darbus – jo Evaņģēlijs nav Bauslība -, bet vienīgi ticību; jo šī vēsts ir viens vienīgs Dieva žēlastības piedāvājums un apsolījums. Kas tam tic, tas saņem žēlastību un Svēto Garu; tādēļ sirds kļūst priecīga un labprātīga Dievā un turpmāk no brīvas gribas, bez atlīdzības pilda Bauslības prasības; tā vairs nebīstas soda un nemeklē atalgojumu, jo līdz ar Dieva žēlastību pārpārēm saņēmusi visu, ko prasa Bauslība.

Bet visi šie apsolījumi kopš pasaules pirmsākumiem ir norādījuši uz Kristu; tādu žēlastību Dievs apsola vienīgi Kristū un caur Kristu. Kristus ir Dieva apsolījumu vēstnesis visai pasaulei. Tādēļ arī Viņš ir nācis un licis šai vēstij atskanēt visā pasaulē; taču jau iepriekš, visos laikos tā ir atskanējusi no praviešu mutēm. Tādēļ, ja kāds grib sagaidīt Dieva apsolījumus piepildāmies ārpus Kristus – kā to dara jūdi -, viņš noteikti pieredzēs neveiksmi. Jo Kristū ir kopā saņemti un ietverti visi Dieva žēlastības apsolījumi; kas Viņu nedzird, tas nedzird nevienu Dieva apsolījumu. Jo, kā Bauslība nav iepazīstama ārpus Mozus Bauslības un praviešu Rakstiem, tā arī neviens apsolījums nepiepildās citādi kā vien caur Kristu.

Tu varbūt sacīsi: tomēr evaņģēlijos un Sv. Pāvila vēstulēs tiek dots daudz likumu, savukārt Mozus un praviešu grāmatās – daudz Dieva apsolījumu! Te es atbildu: Bībelē nav nevienas grāmatas, kurā nebūtu atrodamas šīs lietas – Dievs arvien liek Bauslību un apsolījumu vienu otram līdzās; jo Bauslībā Viņš māca, kas jādara, bet apsolījumā – kur atrodams Bauslības prasību piepildījums.

Tomēr Jaunā Derība vispirms – un atšķirībā no citām grāmatām – tiek saukta par Evaņģēliju. Tas tādēļ, ka tā uzrakstīta pēc Kristus atnākšanas, kura piepildījusi Dieva apsolījumu, nesusi visā pasaulē un pasludinājusi atklātībā to, kas agrāk bija apslēpts Rakstos. Tādēļ ievēro šo atšķirību; ikvienā grāmatā, ko lasi – vai tā būtu Vecā vai Jaunā Derība -, tev jāprot izšķirt un pamanīt: kur doti Dieva apsolījumi, tur šī grāmata atklājas kā Evaņģēlija grāmata; kur atrodi baušļus, – tā ir Bauslības grāmata. Bet, tā kā Jaunajā Derībā atrodams ļoti daudz apsolījumu, savukārt Vecajā Derībā – daudz likumu, Jaunā Derība tiek saukta par Evaņģēliju, bet Vecā Derība – par Bauslības grāmatu.

Tagad atgriezīsimies pie teksta: “Nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” No iepriekš sacītā ir viegli saprotams, ka vislielākais no Kristus darbiem ir Evaņģēlija sludināšana nabagiem; jo šajos vārdos netiek izteikts nekas cits kā: nabagiem tiek pasludināts Dieva pilnīgās žēlastības apsolījums un mierinājums, kas tiek sniegts Kristū un caur Kristu – ka tam, kurš tic, tiek piedoti visi grēki, piepildītas Bauslības prasības, atpestīta sirdsapziņa un galu galā dāvāta mūžīgā dzīvība. Vai gan nabaga nožēlojamā, apgrūtinātā sirdsapziņa varētu vēlēties dzirdēt kaut ko vēl priecīgāku? Vai gan sirds varētu kļūt vēl lepnāka un drosmīgāka, nekā tā kļūst, dzirdēdama šādus mierinošus, bagātīgus vārdus un apsolījumus? Grēks, nāve, elle, pasaule, velns un viss ļaunums zaudē jebkādu nozīmi, kad nabaga sirds satver šo Dieva apsolījuma mierinājumu un tic tam. Acu gaismas atdošana aklajiem un mirušo uzmodināšana ir pavisam vienkārši darbi salīdzinājumā ar Evaņģēlija sludināšanu nabagiem. Tādēļ arī šo darbu Kristus min kā pēdējo – kā pašu lielāko un labāko no visiem šiem darbiem.

Bet mums jāievēro, ka Kristus saka: Evaņģēlijs netiek sludināts nevienam citam kā tikai nabagiem. Tātad Viņš, bez šaubām, vēlas, lai Evaņģēlijs būtu pasludinājums, kas domāts tikai nabagiem; taču tas ir sludināts visā pasaulē. Un Mk. 16:15 Kristus saka: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” Tātad šie nabagi nekādā ziņā nav miesīgi nabadzīgi vai ubagi, bet garā nabagie, tas ir, cilvēki, kas netiecas pēc mantas un nemīl to; tās ir satriektas sirdis, kuras tik ļoti ilgojas pēc palīdzības un mierinājuma, ka netiecas ne pēc laicīgas mantas, ne goda. Viņiem nav iespējams palīdzēt citādi kā vien – sniedzot Dieva žēlastību. Tā ir īsta garīga nabadzība; viņiem Evaņģēlija pasludinājums ir īsti gaidīts un patiesi atveldzē viņu sirdis; to dzirdot, viņi jūt, ka ir atpestīti no elles un nāves.

Tādēļ, lai gan Evaņģēliju dzird visa pasaule, tomēr to neuzņem neviens cits, tikai šādi nabagi. Vēl vairāk – visai pasaulei tiks sludināts arī tas, ka Evaņģēlijs ir prieka vēsts nabagiem un neviens bagātais to nevar satvert. Kas grib saņemt Evaņģēliju, tam vispirms jākļūst nabagam. Gluži kā Kristus Mt.9:13 saka, ka nav nācis aicināt taisnos, bet vienīgi grēciniekus; lai gan Viņš taču izteica aicinājumu visai pasaulei. Taču šis aicinājums bija tāds, ka to spēja pieņemt tikai grēcinieki, un visiem, ko Kristus aicināja, bija jākļūst par grēciniekiem. Un to cilvēki negribēja darīt. Tāpat visiem, kas dzirdēja Evaņģēliju, bija jākļūst par nabagiem – lai spētu šo vēsti uzņemt; taču ļaudis to negribēja. Tādēļ arī Evaņģēlijs ir palicis tikai pie nabagiem. Tāpat visas pasaules priekšā tika sludināta Dieva žēlastība pār pazemīgajiem, – lai visi kļūtu pazemīgi; taču to cilvēki negribēja.

Tā nu tu redzi, kuri ir Evaņģēlija lielākie ienaidnieki. Tie ir darbu svētie – pārdrošie ļaudis, par kuriem runājām iepriekš. Viņiem Evaņģēlijs nepavisam nav piemērots. Tie grib kļūt bagāti ar saviem darbiem, bet Evaņģēlijs grib, lai arī viņi kļūtu nabagi; viņi nepiekāpjas, un arī Evaņģēlijs nevar piekāpties – tas ir nezūdošais, neiznīcīgais Dieva vārds. Te notiek sadursme, – kā Kristus saka Mt. 21:44: “Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks.” Darbu svētie nolād Evaņģēliju kā maldus un ķecerību, un notiek tā, kā tas pasaulē bijis kopš iesākuma; to pašu arī mēs redzam ik dienas: starp Evaņģēliju un darbu svētajiem nav ne miera, ne žēlastības, ne samierināšanās. Bet Kristum ir jāļauj, lai Viņu sit krustā; Viņam un visiem Viņa ļaudīm nākas atrasties šajās spailēs, starp Evaņģēliju un darbiem; tie tiek saspiesti un samalti gluži kā kvieši starp dzirnakmeņiem. Apakšējais akmens ir klusais, mierīgais un nešaubīgais Evaņģēlijs; augšējais akmens ir darbi un to meistari, kas plosās un trako.

Sacīdams visus šos vārdus, Kristus ar lielu spēku stājas pretī Jāņa mācekļu miesīgajai un pasaulīgajai izpratnei par Viņa atnākšanu. Tie bija domājuši, ka lielais Ķēniņš, kuru Jānis sludinādams tā slavējis un teicis, ka neesot cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas, nāks ar lielu spožumu, rotāts ar zeltu un dārgām rotām, tā ka ceļš Viņa priekšā būtu jābruģē ar pērlēm un jāizklāj ar zīdu. Tā viņi bija apmānījuši savas acis un gaidīja neredzētu spožumu un greznību; tādēļ Kristus tos norauj no krāšņo iedomu augstumiem un rāda viņiem aklos, tizlos, kurlos, mirušos, mēmos, nabagos – visu, kas ir pilnīgi pretējs ķēnišķīgai greznībai. Kristus sevi atklāj tādā izskatā, kādā neviens nedomātu ieraudzīt pat slimnīcas kalpotāju, kur nu vēl Ķēniņu, kuram pats dižais vīrs Jānis nav cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Itin kā Kristus Jāņa mācekļiem sacītu: atmetiet domas par manu cildeno izskatu; raugieties ne uz manu personu un izskatu, bet uz darbiem, kurus daru. Laicīgiem kungiem, kuriem pieder liela vara, ir nepieciešams, lai ap viņiem pulcētos bagāti, ievērojami, veseli, stipri, gudri, krietni cilvēki, jo bez šādiem ļaudīm viņu valstis nevar pastāvēt; tādēļ no aklajiem, tizlajiem, kurlajiem, mēmajiem, mirušajiem, slimajiem un nabadzīgajiem viņiem nav nekāda labuma. Turpretī mana valstība negaida labumu no citiem, bet tikai dod labumu cilvēkiem; tajā visa ir pārpārēm, un no citiem tai nekas nav vajadzīgs. Tādēļ Es savā tuvumā nepacietīšu tos, kuriem jau visa pietiek – veselos, bagātos, stipros, šķīstos, dzīvos, dievbijīgos un krietnos; viņiem Es neesmu vajadzīgs – no manis tie neko nevar saņemt, jā, tie man darītu kaunu, jo citiem varētu šķist, ka Es no viņiem gūstu kādu labumu un tie man ir vajadzīgi, – kā šīs pasaules kungiem ir vajadzīgi viņu padotie. Tādēļ Es izturēšos citādi un turēšos pie tiem, kas var saņemt labumu no manis – Es būšu pie aklajiem, tizlajiem, kurlajiem un visiem, kam ir kādas vainas un trūkumi. To prasa manas valstības daba; tādēļ Es izturēšos tā, lai šādi ļaudis varētu būt manā tuvumā.

Un nu seko vārdi: “Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.” Kādēļ tā? Tādēļ, ka cilvēku acīm atklājas divas tik ļoti atšķirīgas lietas: Kristus necilais izskats un Jāņa varenā liecība. Šīs divas lietas cilvēka dabai šķita pilnīgi nesavienojamas. Visi Raksti norādīja uz Kristu, un bija bīstami kļūdīties; tādēļ cilvēka daba sacīja: vai šis būtu Kristus, par kuru runā visi Raksti? Vai tas ir Viņš, kam Jānis nejutās cienīgs atraisīt kurpju siksnas: izskatās gan, ka šis cilvēks labi ja būtu cienīgs nospodrināt manas kurpes! Tādēļ tā patiesi ir liela žēlastība – neapgrēcināties pie Kristus. Un te nav cita padoma, nedz palīdzības, kā vien – raudzīties uz Kristus darbiem un salīdzināt tos ar Rakstu vārdiem; citādi no apgrēcības nav iespējams izsargāties. Forma, izskats un izturēšanās ir pārāk nenozīmīgas un neievērojamas lietas.

Bet te jāievēro, ka pastāv divējāda apgrēcība; tās abas mums jāprot pamanīt. Mācības apgrēcība ir tā, ka cilvēki tic, uzskata un māca par Kristu citādi, nekā ir jātic, jāmāca un jāuzskata. Tā jūdi, gaidīdami Kristu kā laicīgu ķēniņu, uzskatīja Viņu par kādu citu, nevis to, kas Viņš patiesi bija. Raksti visvairāk runā tieši par šo apgrēcību, kuru arvien aplūko arī pats Kristus un Sv. Pāvils; par otra veida apgrēcību viņi šeit nerunā. Un tev labi jāielāgo, ka Kristus un Pāvils te domājuši tieši šādu apgrēcību.

Ne velti es mudinu to ievērot. Jo, pāvesta varā dzīvojot, par šādu apgrēcību nerunājām; tas tika pilnīgi noklusēts, tā ka tagad priesteri un mūki par apgrēcību nesauc neko citu kā vien atklātus grēkus un ļaunu dzīvi; bet Raksti sauc par apgrēcību pavisam ko citu; tikai pāvesta ļaudis Rakstu vārdus izskaidro pēc sava prāta. Turpretī visu viņu dzīvi, ko tie uzskata par pašu labāko, un visu viņu mācību, ar ko tie domā palīdzēt pasaulei, tie neuzskata par apgrēcību, bet par vislabāko lietu; un tomēr tas viss ir viena vienīga indes pilna apgrēcība, kurai līdzīgu saule nekad vēl nav apspīdējusi. Jo viņi māca tautai uzskatīt misi par upuri un darbu, tāpat arī – ar saviem pašu darbiem kļūt dievbijīgiem, atgriezties no grēkiem un iemantot pestīšanu.

Tagad apgrēcība piepilda pasauli līdz pašām debesīm, tā ka ir bail par to pat iedomāties. Jo tagad neviens Kristu nemeklē nabadzībā, aklumā, nāvē utt.; katrs pats meklē kādu citu ceļu uz debesīm; tomēr visi šie meklējumi lemti neveiksmei.

Dzīves apgrēcība ir tā, ka cilvēki cits no cita noskatās un mācās acīmredzami ļaunus darbus. Taču no šādas apgrēcības nav iespējams izvairīties, jo mums nākas dzīvot ļaunas pasaules vidū; un šāda apgrēcība arī nav tik bīstama. Ikviens redz, ka šādi darbi ir ļauni; ja cilvēks tādam piemēram seko, viņš to dara apzināti un brīvprātīgi, nevis tādēļ, ka tiktu pievilts; te nav nekādas izlikšanās. Turpretī mācības apgrēcība saistīta ar visizcilāko kalpošanu Dievam, ar skaistākajiem darbiem un godājamu dzīvi, ko cilvēka prāts nespētu nopelt, nedz saskatīt tajā apgrēcību; vienīgi ticība caur Garu atzīst, ka te tiek darītas aplamas lietas. Kristus brīdina no šādas apgrēcības, Mt. 18:6 sacīdams: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.”

Tādēļ, ja kāds tev nesludina Kristu vai sludina citādi, nevis kā to, kurš palīdz aklajiem, tizlajiem, mirušajiem, nabagajiem – kā šis Evaņģēlijs norāda -, bēdz no šī sludinātāja kā no paša velna! Jo viņš tev māca kļūt neprātīgam un apgrēcināties pie Kristus, – kā tagad dara pāvests, mūki un augstās skolas. Visa viņu dzīve un viņi paši ir viena vienīga apgrēcība un nekas cits no kāju pēdām līdz pat matu galiem, gluži tāpat kā sniegs nav nekas cits kā ūdens. Viņi nevar dzīvot un pastāvēt bez šādas apgrēcības, jo tā ir pati viņu daba un būtība. Tādēļ mēģināt reformēt pāvesta varu, klosterus un augstās skolas, saglabājot to būtību, būtu gluži tas pats, kas – mēģināt izspiest ūdeni no sniega tā, lai sniegs tomēr saglabātos. Bet to, ko nozīmē sludināt Kristu aklo un nabago vidū, redzēsim šī teksta beigās.

III

“Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: “Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba? Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.”

Slavēdams Jāni un teikdams, ka viņš nav niedre vējā, nedz cilvēks mīkstās drēbēs, bet ir vairāk nekā pravietis, Kristus šajos tēlainajos vārdos pietiekami skaidri liek noprast, ka tauta bijusi noskaņota uzskatīt Jāni par niedri, par mīkstās drēbēs tērptu cilvēku un pravieti. Tādēļ mums jāsaskata, ko Kristus ar šiem vārdiem domā un kādēļ Viņš nosoda šādu uzskatu. Jau iepriekš esam pietiekami daudz runājuši par to, ka Jānim vajadzēja rādīt ļaudīm Kristu, lai tie neapgrēcinātos, redzot Viņa pazemīgo atnākšanu.

Tā kā bija svarīgi, lai viņi uzņemtu Jāņa liecību un iepazītu Kristu, Viņš slavē Jāni vispirms par pastāvību, reizē aizskardams to ļaužu nepastāvīgās domas, kuri negribēja ticēt Jāņa liecībai. Tas ir, itin kā Kristus sacītu: jūs esat dzirdējuši Jāņa liecību par mani, taču neturaties pie tās, bet apgrēkojaties, mani ieraudzīdami; jūsu sirdis vēl svārstās šurpu un turpu, jūs vēl gaidāt kādu citu, nevis mani, tikai nezināt, ko, kur un kad vajadzētu gaidīt. Jūsu sirdis ir līdzīgas niedrēm, ko vējš šauba šurpu un turpu; jūs ne par ko neesat droši un labprātāk atrastu ko citu, nevis klausītos par mani. Vai tad jūs domājat, ka arī Jānis ar savu liecību varētu no manis novērsties un pakļauties katrai vēja pūsmai, kā tas notiek ar jūsu domām, un sākt runāt ko citu – to, ko jūs vēlētos dzirdēt? Nē, Jānis nešaubās, tāpat arī viņa liecība paliek nemainīga; viņš neseko jūsu svārstīgajam, maldīgajam prātam. Jums vajadzētu saistīt savas svārstīgās domas pie Jāņa liecības, lai paliktu pie manis un nemeklētu nevienu citu.

Otrkārt, Kristus uzslavē Jāni par viņa raupjajām drēbēm. Tas ir, itin kā Viņš sacītu: varbūt jūs, uzklausījuši Jāņa liecību, ticat, ka Es tas esmu; taču jūs gaidāt, ka Jānis teiks par mani ko citu – kādus maigus, tīkamus vārdus, ko jūs gribētu dzirdēt. Tas ir pavisam raupji un asi, ka Es nāku tik nabadzīgs un nicināts; jūs gribētu, lai ielaužos pasaulē ar lielu greznību un varenību? Ja Jānis par mani sacītu tādus vārdus, viņa liecība nebūtu tik raupja un stingra. Bet par tādām lietām jums nemaz nav jādomā. Kam jāsludina par mani, tas nevar sludināt citādi, kā vien tā, kā to dara Jānis. Jo Es nepieņemšu citādu veidu un izturēšanos. Bet tie, kuri māca ko citu, tikai glaimo un mīt ķēniņu namos, nevis tuksnesī; viņi ir bagāti un tiek godāti ļaužu vidū. Tie ir cilvēku mācību sludinātāji, kas runā paši par sevi, nevis par mani.

Treškārt, Kristus cildina Jāni amata goda dēļ, sacīdams, ka Jānis ir ne vien pravietis, bet – vēl vairāk nekā pravietis. Itin kā Viņš sacītu: jūsu domas, kas laidelējas šurpu un turpu, uzskata viņu par pravieti, kurš sludina gaidāmo Kristu, – tāpat kā ir sludinājuši citi pravieši. Tā jūsu sirdis jūs aizved citā laikā, kurā gaidāt Kristus atnākšanu un Jāņa liecības piepildīšanos. Mani jūs neuzņemat; bet Es jums saku: jūsu domas ir aplamas. Jo, kā Jānis rūpējas par to, lai jūs nebūtu līdzīgi niedrēm vējā un negaidītu kādu citu, bet tikai mani un nedomātu, ka man vajadzētu izskatīties un izturēties citādi, – tāpat viņš neļauj jums gaidīt kādu citu laiku. Jāņa liecība norāda tieši uz šo personu, uz šo izturēšanās veidu un laiku; tā satver jūsu šaubīgās domas, kas maldās apkārt, un cieši saista jūs pie manis.

Ja gribat rīkoties pareizi, jums vienkārši jāseko Jāņa liecībai un jātic, ka tieši šī ir tā persona, tas laiks un tas izturēšanās veids, kas jums jāpieņem; jums jāatmet savi maldi un nav vairs jāgaida kāda cita persona, izturēšanās veids un laiks. Jo ir skaidrs, ka Jānis nav niedre, kas šūpojas vējā, nedz cilvēks mīkstās drēbēs vai viens no praviešiem, kas runā par nākamajiem laikiem, bet jau tagad notiekošo lietu vēstnesis. Viņš savu pravietojumu nerakstīs, kā ir rakstījuši citi pravieši; Jānis rāda un mutiski pasludina to, ko citi pravieši iepriekš rakstījuši, – kā tālāk lasām:

“Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt.”

Vai gan šajos vārdos izteikts kas cits kā: jums nav jāgaida, ka nāks kāds cits, nedz arī, ka Es izturēšos citādi vai nākšu citā laikā. Es esmu šeit un tagad; Jānis runā par mani. Jo viņš ir nevis pravietis, bet vēstnesis – nevis mājās palikuša Kunga sūtīts vēstnesis, bet vēstnesis, kas iet savam Kungam pa priekšu un ved Viņu sev līdzi, tā ka vēstnesis un Kungs nāk vienā laikā. Ja jūs neuzskatāt Jāni par šādu vēstnesi, bet gribat saukt viņu par pravieti, kas tikai pasludina gaidāmo Kunga atnākšanu, kā to darījuši citi pravieši, – jūs palaidīsit garām gan mani, gan šo Rakstu vārdu piepildījumu un visas lietas.

Te redzam, ka Kristus visvairāk rūpējas par to, lai mācekļi uzskatītu Jāni nevis par pravieti, bet par vēstnesi. Tādēļ Viņš arī citē pravieša Maleahija vārdus, Mal.3:1; bet, runādams par pārējām divām lietām – par savu personu un izturēšanos -, Viņš to nedarīja. Jūdi vēl šodien maldās, gaidīdami citu Kristus nākšanas laiku. Ja viņi tolaik būtu ticējuši, ka šis laiks ir jau pienācis, un uzskatījuši Jāni par vēstnesi, nevis par pravieti, tad arī attiecībā uz Kristus personu un Viņa izturēšanos viņiem nebūtu grūti atrast padomu. Šo personu viņiem galu galā būtu nācies pieņemt – vismaz tādēļ, ka bija jau pienācis īstais laiks; jo nekāds cits laiks nebija jāgaida; Jāņa, Tā Kunga vēstneša un ceļa sagatavotāja, dienas bija pienākušas. Bet nu jūdi to ir palaiduši garām un raugās pēc kāda cita laika, tādēļ viņiem šķiet gluži neiespējami pieņemt arī Kristus personu un Viņa izturēšanos. Viņi paliek līdzīgi niedrēm vējā; tie ir cilvēki mīkstās drēbēs, – kamēr vien viņi uzskata Jāni par pravieti, nevis vēstnesi.

Mums jāpierod pie Rakstu izteiksmes veida un jāzina, ka vārds angelus, ko tulkojam kā “eņģelis”, nozīmē to pašu, ko “vēstnesis” – nevis ziņnesis, kas iznēsā vēstules, bet tāds vēstnesis, kurš tiek sūtīts, lai mutiski sludinātu kādu vēsti. Šis vārds Rakstos tiek lietots attiecībā uz visiem Dieva vēstnešiem – kā debesīs, tā arī uz zemes. Tie ir gan svētie eņģeļi debesīs, gan arī pravieši un apustuļi uz zemes. Pravietis Maleahija (Mal. 2:7) saka par priestera amatu šādus vārdus: “Jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu, lai viņa mutes vārdos varētu meklēt īsto Dieva bauslību; ne velti taču priesteris ir Dieva Tā Kunga .. sūtnis (eņģelis).” Un Hagaja 1:13 lasām: “Tad Hagajs, Tā Kunga sūtnis (eņģelis), kura uzdevums bija Dieva vēstījumu tautai zināmu darīt, runāja šādus vārdus..” Tāpat arī Lk. 9:52 sacīts: “Un Viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus (eņģeļus).” Tātad tie visi ir Dieva eņģeļi jeb vēstneši, kas sludina Viņa vārdu. Tādēļ arī tiek lietots vārds “Evaņģēlijs”, kas nozīmē “labā vēsts”. Bet debesu gari tiek īpaši un vispirms saukti par eņģeļiem, tāpēc ka tie ir augstākie un cēlākie Dieva vēstneši.

Tātad arī Jānis ir eņģelis jeb vēstnesis, Dieva vēsts sludinātājs. Taču viņš ir ne vien šāds vēstnesis, bet arī tas, kurš sagatavo ceļu sava Kunga priekšā; Kungs pats nāk Jānim pa pēdām. Tādu uzdevumu nav pildījis neviens pravietis. Tādēļ Jānis ir vairāk nekā pravietis, proti, viņš ir eņģelis jeb vēstnesis, sūtnis un priekšgājējs, tā ka šajā pašā laikā un līdz ar viņu nāk pats visu praviešu Kungs.

Un ceļa sagatavošana šeit nozīmē to, ka visam, kas varētu traucēt Kunga nākšanu, ir jātiek aizvāktam no ceļa; gluži tāpat kā tagad kalps noliek malā kokus, akmeņus, cilvēkus un visu, kas aizšķērso ceļu viņa kungam. Kas tad aizšķērsoja Kristus ceļu – kas Jānim bija jānoliek malā? Bez šaubām, tie bija cilvēku grēki; bet vēl vairāk Kristus nākšanai traucēja augstprātīgu svēto labie darbi. Jānim bija jāliek ikvienam atzīt, ka visu cilvēku darbi un dzīve ir tikai grēks un pazušana un ka visiem ir vajadzīga Kristus žēlastība. Kas to dziļi un pamatīgi atzīst, tas kļūst pazemīgs un ir sagatavojis ceļu Kristum; par to plašāk runāsim nākamajā Evaņģēlija tekstā. Tagad ir īstais laiks lasīt Evaņģēliju tā, lai arī mums tas nestu labumu.

IV

Kā esam sacījuši, aplūkojot iepriekš lasītos Evaņģēlija tekstus, mums no Evaņģēlija jāgūst divas mācības: jāmācās ticēt un mīlēt jeb saņemt un darīt labus darbus. Tāpat arī šeit mums piederas slavēt ticību un parādīt mīlestību; ticība saņem Kristus labos darbus, bet mīlestība dara labus darbus tuvākajam.

Pirmkārt, mūsu ticība tiek stiprināta un celta, parādot Kristu Viņam raksturīgajos darbos. Kristus rūpējas tikai par aklajiem, kurlajiem, tizlajiem, spitālīgajiem, mirušajiem un nabadzīgajiem, parādīdams mīlestību un laipnību visiem, kas cieš trūkumu un tiek nicināti. Tā nu galu galā Kristus nav nekas cits kā visu nomākto un apgrūtināto sirdsapziņu mierinājums un patvērums. Te nu vajadzīga ticība, kas paļaujas uz šo Evaņģēliju un nešaubās par to, ka Kristus ir tieši tāds, kādu šie vārdi Viņu parāda; ticība nepieļauj, ka kāds tai iegalvotu ko citu, – tādēļ tā Kristu saņem tādu, kādam tā tic un kādu Evaņģēlijs Viņu parāda. Jo, kā tu tici, tā arī saņemsi. Un svētīgs ir, kas pie Kristus neapgrēcinājas.

Te nu tev ar vislielāko uzcītību jāsargas no apgrēcības. Kas ir tie, kas mēģina tevi apgrēcināt? Visi tie, kas māca darīt darbus, nevis ticēt; viņi dara Kristu par likumdevēju un tiesnesi, neļaudami Viņam palikt tavam palīgam un mierinātājam. Tie mudina tevi nākt Dieva priekšā ar saviem darbiem un darīt darbus Viņa labā, lai atgrieztos no grēkiem un iemantotu žēlastību. Tādas ir pāvesta, priesteru, mūku un augsto skolu mācības; tie visi ar savām misēm un kalpošanu Dievam tevi pārsteidz un ved pie kāda cita Kristus, atņemdami tev patieso Kristu. Ja gribi pareizi ticēt un patiesi iemantot Kristu, tev jāatsakās no visiem darbiem, kurus tu gribētu darīt Dievam un Dieva priekšā; šie darbi ir viena vienīga apgrēcība, kas tevi ved projām no Kristus un no Dieva. Jo Dieva priekšā nav derīgs neviens cits darbs, bet tikai paša Kristus darbi, kas Viņam tavā labā ir jāpaveic Dieva priekšā. Un tev nav jādara Dievam neviens cits darbs, bet tikai jātic, ka Kristus tavā labā paveic un sniedz Dievam savus darbus. Tā nu tavai ticībai jāpaliek skaidrai un šķīstai, klusējot un ļaujot, lai Kristus dara labu tev, saņemot Kristus darbu un pieņemot mīlestību, ko Viņš tev parāda. Tev jābūt aklam, tizlam, kurlam, mirušam, spitālīgam un nabagam – citādi tu apgrēkosies pie Kristus. Evaņģēlijs tev nemelo; un tas ļauj redzēt Kristu tikai šādu trūkuma nomāktu cilvēku vidū, kuriem Viņš dara labu.

Redzi, tā Kristus ir pareizi jāatzīst un jāuzņem; tāda ir patiesa kristīga ticība. Kas grib ar saviem darbiem gandarīt un kļūt dievbijīgi, tie nesastop jau atnākušo Kristu, bet gaida kādu citu, vai arī tic, ka Viņam vajadzētu rīkoties citādi – nākt un pieņemt viņu darītos darbus un atzīt viņus par dievbijīgiem. Tie, kas tā domā, ies mūžīgā pazušanā līdz ar jūdiem – viņus nekas neglābs.

Otrkārt, Kristus mums māca, kā pareizi novērtēt darbus, un rāda, kuri ir labie darbi. Visiem pārējiem darbiem – atskaitot ticību – ir jātiek darītiem mūsu tuvākā labā. Jo Dievs neprasa, lai mēs darītu kādu darbu Viņa labā; Viņam pietiek ar mūsu ticību Kristum. Ticēdami mēs dodam Dievam godu, kāds Viņam pienākas, un atzīstam, ka Viņš ir žēlīgs, žēlsirdīgs, gudrs, labs, patiess utt. Un tālāk – nedomā paveikt neko vairāk, tikai dari savam tuvākajam to, ko Kristus ir darījis tev; lai visi tavi darbi, visa dzīve ir veltīta tavam tuvākajam. Meklē, kur ir nabadzīgi, slimi, trūkuma mākti ļaudis, un palīdzi viņiem. Te jāizpaužas tavai mīlestībai – dari labu tiem, kam tas vajadzīgs, sniedz viņiem, cik vien vari – ar visu savu miesu, mantu un godu. No tā, kurš tev māca citus labos darbus, vairies kā no vilka un paša velna, jo viņš liek valgus tavā ceļā – kā Dāvids saka psalmā: “Ceļā, kur man jāiet, viņi slepeni liek man valgus.” (Ps.142:4)

Tieši tā rīkojas aplamā pāvesta sekotāju tauta, kas ar savu dievkalpojumu atceļ šādu kristīgu darbu, mācīdami kalpot tikai Dievam, nevis cilvēkiem. Viņi dibina klosterus, notur mises un vigilijas, kļūst par garīdzniekiem, dara drīz vienu, drīz atkal citu darbu; un aklie, nožēlojamie ļaudis sauc par dievkalpojumu tieši to, ko viņi izvēlējušies un iedibinājuši. Bet tev jāzina, ka “kalpot Dievam”, – tas nav nekas cits kā kalpot savam tuvākajam un mīlestībā darīt viņam labu – vienalga, vai tas būtu bērns, sieva, kalps, ienaidnieks vai draugs, nešķirojot cilvēkus. Dari labu ikvienam, kam tas vajadzīgs – gan viņa miesai, gan dvēselei; palīdzi viņam, cik vien iespējams – gan laicīgās, gan garīgās lietās. Tā ir kalpošana Dievam un labie darbi. Ak Kungs Dievs! Kā gan mēs, nelgas, dzīvodami pasaulē, aizmirstam darīt šādus darbus, kurus taču vajadzētu darīt ik uz soļa! Ir tik daudz cilvēku, kuriem tie būtu vajadzīgi, taču neviens neko tādu nemeklē un netiecas paveikt. Paraugies pats uz savu dzīvi: ja neatrodies turpat, kur Kristus – kā Evaņģēlijs Viņu parāda -, proti, nabadzīgo un trūkuma mākto ļaužu vidū, tad zini, ka tava ticība vēl nav īsta un godīga un tu pats vēl neesi piedzīvojis Kristus labo darbu un žēlastību.

Redzi, cik lieli ir šie vārdi: “Svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.” Mēs apgrēcināmies divās lietās – vispirms ticībā, cenzdamies kļūt dievbijīgi kā citādi, nevis caur Kristu, dzīvodami aklumā un neatzīdami Viņu; tāpat apgrēcināmies arī mīlestībā, neievērodami nabadzīgos un trūkuma nomāktos, tomēr domādami, ka ar citiem darbiem sniegsim gandarījumu ticībai. Tā pakļaujam sevi spriedumam, ko Kristus izsaka: “.. Es biju izsalcis un jūs neesat mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat mani dzirdinājuši” [Mt.25:42], un tālāk, 45. pantā: “.. ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan man neesat darījuši.” Vai gan citādi mēs šādu spriedumu varētu nopelnīt kā vien, nedarīdami savam tuvākajam to, ko Kristus mums ir darījis? Viņš mums, trūkuma nomāktajiem, ir darījis lielu, bagātīgu, mūžīgu žēlastības darbu, bet mēs negribam kalpot savam tuvākajam pat ar kādu pavisam nenozīmīgu darbu! Tā parādām, ka mums nav īstas ticības, ka neesam satvēruši, nedz sajutuši Kristus žēlastības darbu. Daudzi tajā dienā sacīs: “Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” [Mt.7:22-23] Kālab? Īstu ticību un mīlestību jūs taču neesat parādījuši!

Tāpat arī šeit, šajā Evaņģēlija vietā, redzam, cik grūti cilvēkiem ir pazīt un atzīt Kristu. Arvien rodas šķēršļi – viens apgrēkojas vienā, otrs – citā lietā; šī atziņa nekādi nedodas rokā – pat Jāņa mācekļiem, kuri paši savām acīm redz Kristus darbus un dzird Viņa vārdus.

Tāpat darām arī mēs: lai gan redzam, dzirdam, aptveram un esam spiesti atzīt, ka kristīga dzīve ir ticība Dievam un labie darbi jeb mīlestība pret tuvāko, kas cieš trūkumu, tomēr mums nekas neizdodas. Viens pievēršas pašizdomātai dievkalpošanai un saviem darbiem, otrs rauš, cik vien var, un negrib nevienam palīdzēt. Arī tie, kuri labprāt uzklausa šo skaidrās ticības mācību, tomēr nesāk kalpot tuvākajam, itin kā gribētu iemantot pestīšanu tikai ar ticību vien un nedarīt nevienu darbu. Tie neredz, ka viņu ticība nav ticība, bet tikai ticības šķietamība – gluži kā attēls spogulī nav seja, bet tikai atspulgs, šķietamība. Sv. Jēkabs (Jēk. 1:22 24), prasmīgi aprakstīdams šīs pašas lietas, saka: “Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet, un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.” Tāpat arī šie ļaudis, dzirdēdami citus runājam par ticību, saskata sevī patiesas ticības attēlu; bet, tiklīdz runa un klausīšanās beidzas, tie nododas citām lietām un nedara tā, kā prasa ticība. Viņi arvien aizmirst ticības augli – kristīgu mīlestību, par kuru Sv. Pāvils runā: “Dieva valstība nav vārdos, bet darbos.[11] ” [1.Kor.4:20]


[1] – Ambrozijs (ap 340-397) – Milānas bīskaps.
[2] – Hieronīms (ap 345-420) – pazīstams baznīctēvs, tulkojis Bībeli latīņu valodā.
[3] – Nazianzas Gregors (ap 329-390) – Konstantinopoles bīskaps.
[4] – Sv. Benedikts no Nursas (ap 480-543).
[5] – Bernhards no Klervo (1090-1153).
[6] – Asīzes Francis, īstajā vārdā Džovanni Bernardone (ap 1182-1226).
[7] – Dominiks (Dom. Guzmans) (1170-1221) – augustīniešu mūks.
[8] – Kartēziešu ordeni XI gs. otrajā pusē dibināja Bruno no Ķelnes. Kartēzieši strikti uzsver nepieciešamību pilnīgi nošķirties no pasaules.
[9] – Karmelītu ordenis, dibināts XII gs.
[10] – Augustīniešu ordenis, dibināts 1243. gadā Itālijā, apvienojot vairākus ordeņus.
[11] – Latviešu tulk. – “spēkā”.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.