211. Kā tu zini, ka Svētais Gars ir patiess Dievs?


Redzamais vārds un dzirdamais sakraments

Tur, kur tiek pareizi mācīts par Kristību, tiek ari pareizi sludināts Evaņģēlijs. Jo šis sakraments satur visu Evaņģēliju: Kristus nāvi un augšāmcelšanos grēku nožēlošanā un ticībā debesu mantības, bezgrēcības, svētlaimības iegūšanu nākamībā. Tas pats attiecas uz altārsakramentu.

Redzamais vārds un dzirdamais sakraments

Par to Luters saka:

“Šis sakraments ir Evaņģēlijs.”

Reformators ir izteicis dziļu teoloģisku atziņu. Tā kā šis sakraments ir Evaņģēlijs, Lutera cīņa par sakramentu bija vienlaicīgi ciņa par Evaņģēliju un otrādi. Tā ir izskaidrojama Lutera stūrgalvība un ietiepība diskusijā par sakramentiem, viņa nelokāmā nopietnība tieši šajā jautājumā.

Kāpēc Luteram altāra sakraments ir Evaņģēlijs? Vispirms vienkārši tāpēc, ka iestādīšanas vārdi satur visu Evaņģēliju. Tos sagrozīt, nozīmē sagrozīt pašu Evaņģēliju.

“Šajos vārdos ir viss, tos jāzin un jāievēro katram kristietim, un tos nedrīkst izmainīt ar kādu citu mācību, kaut arī to darītu paši eņģeļi no debesīm. Tie ir dzīvības un svētlaimības vārdi, lai tam, kas tiem tic, tiktu caur ticību piedoti visi grēki, un viņš būtu dzīvības bērns, uzvarējis elli un nāvi. Nav izsakāms, cik šie vārdi ir lieli un spēcīgi, jo tie ir visa Evaņģēlija summa.”

Mēs šos vārdus sagrozītu, ja vienu daļu no tiem izprastu burtiski, otru – pārnestā nozīmē, kā, piemēram, “ņemiet un ēdiet”, “nemiet un dzeriet visi no tā” – burtiski, “tā ir mana miesa”, “tās ir manas asinis” – pārnestā nozīmē un “kas jums tiek dotas”, “kas jūsu dēļ izlietas” – atkal burtiski. Tas ir zīmīgi, ka Luters tieši šajā tekstā par būtisku uzskata ticību “priekš jums”, kas mums nes sakramenta svētību, un vienlaicīgi uzsver, ka šis “priekš jums” ir nešķirams no ticības, ka vārdi “tā ir mana miesa”, “tās ir manas asinis” ir patiesi un ir jāuztver tā, kādi tie ir.

“Sargies, atmet prātu un jokus kas velti apbēdina, kā miesa un asinis, un tā kā tās to neaptver, tās negrib tam ticēt.”

Šajā sakramenta izpratnē attiecības starp vārdu un sakramentu vairs nav nekāda problēma. Abi ir viens, sakraments – redzamais vārds, vārds – dzirdamais sakraments, dzirdamais un dzirdētais sakraments. Jo izrunātais un dzirdētais vārds ir dabiskas lietas. Skaņu viļņi, kurus veido runas orgāni un kurus uzņem auss. Un tomēr mēs dzirdam šajos skaņu viļņos paša mūžīgā Dieva vārdus. Parastie vārdi kļūst par Dieva vārdu, tie Dieva vārdi.

Evaņģēlijs nāk pie mums šajā divējādajā tēlā kā vārds un sakraments. Tā ari absolūciju var pieskaitīt sakramentiem: “Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” Tāpat kā Kristus miesa un asinis ir paslēpta aiz maizes un vīna tēliem, tā arī Dieva vārds ir paslēpts aiz cilvēciskās valodas tēla (tāpat kā Svētajos Rakstos aiz cilvēcisko rakstu tēla). Tas, ko nozīmē Dieva vārds altāra sakramentam, kļūst skaidrs tādējādi, ka laikam nekas nav atstājis tik dziļu iespaidu uz cilvēkiem, kas no Romas baznīcas pievērsās luteriskajam dievkalpojumam, kā iestādīšanas vārdi, kurus vācu tauta nekad nebija dzirdējusi, jo tos Romas baznīcas misē izrunāja klusi, un kuri tagad mātes valodā tika skaļi dziedāti no altāra.

“Vārds” un “elements” šeit kļuva viens. Abos Dievs nāk pie mums, lai mums dažādās formās dotu žēlastību. Tas ir dievišķās atklāsmes veids. Dievs nenāk pie mums, kā saka Luters, kails, bet aizsegā, tāpat kā Kristus dievišķība bija paslēpta aiz Viņa cilvēciskā ietērpa un to varēja pazīt tikai ar ticības pilnām acīm. Inkarnācijas noslēpumā sakņojas sakramenti: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību” (Jņ.1:14). “Mēs” nozīmē Viņa “iepriekšizvēlētos lieciniekus” – apustuļus un visus, kam bija jānāk pie ticības apustuliskajai liecībai caur Svēto Garu. Viņiem visiem bija ticībā jāierauga pasaulei apslēptā Kristus godība, līdz tā reiz tiks atklāta visiem cilvēkiem, kad Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.