Evaņģēlijs un sakraments satur grēku piedošanu

Tāpat kā Kristība ir Evaņģēlijs, jo tajā ir ietverts viss Evaņģēlijs, ne tikai vārdos, bet arī spēka pilnajā Pestītāja rīcībā, kurš mūs glābj no grēkiem, nāves un velna; tāpat kā absolūcija ir Evaņģēlijs, grēku piedošana, apžēlošana nākamajā tiesā, tā arī Sv. Vakarēdiens ir Evaņģēlijs un, proti, ļoti īpašā veidā.

Evaņģēlijs ir tagad un laiku beigās (Mt.24:14; Ap.d.2:17; Ebr.1:2) visā pasaulē prieka vēsts par to, kā Tas, kas ir mūžīgais Vārds, kļuva par miesu, par Viņa nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu, Viņa sēdēšanu pie Tēva labās rokas un Viņa atnākšanu uz nākamo tiesu visā godībā, un mūsu pestīšanas piepildījumu caur augšāmcelšanos.

Tā bija Kristus griba, lai šis Evaņģēlijs tiktu sludināts visām tautām. Bet šai sludināšanai nebija jābūt tikai vēstij par to, ko Dievs ir darījis pagātnē un ko tas darīs nākotnē. Šo “mūžīgā Evaņģēlija” sludināšanu (Atkl.14:6) ir jāpavada sakramenta svinībām, ko ir iestādījis Tas Kungs, lai ar to tiktu pasludināta Viņa nāve, iekams Viņš nāk.

Bez šī sakramenta svinēšanas Evaņģēlija sludināšana varētu tikt izprasta kā viena no daudzajām pasaules reliģiskajām vēstīm, kā tas arī notiek tur, kur sakraments nav pazīstams. Bez pastāvīgas Evaņģēlija sludināšanas šis sakraments tiktu izprasts kā viens no daudzajiem komūniju ritiem, kas ir pasaules reliģijās, vai kā neizprotama mistērijas darbība. Bet Evaņģēlijs ir vairāk nekā reliģiska vēsts, altāra sakraments vairāk nekā reliģiska ceremonija. Abi, sludinātais Evaņģēlijs un notiekošais sakramenta Evaņģēlijs, satur, ja arī dažādos veidos, vienu un to pašu dāvanu: grēku piedošanu.

Nevis mācību par grēku piedošanas iespēju, nevis šādas iespējas ilustrāciju, bet gan pašu piedošanu, šo neizdibināmo dievišķās žēlastības brīnumu, kas izdzēš mūsu vainu un dāvina mums visu, kas no tā izriet – dzīvību un svētlaimību, pilnīgu cilvēka dvēseles un miesas atpestīšanu.

Abi, Evaņģēlijs un sakraments, nes piedošanu, jo tajos ir Tā klātbūtne, kas kā Dieva Jērs ir miris par pasaules grēkiem.