:: e – BAZNICA ::

Par sekošanu

Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, ir pie mums klātesošs ar Vecās un Jaunās Derības Svēto Rakstu vārdu, kurā Viņš uz mums runā un ar kuru Viņš darbojas ar mums. Šādā veidā ar Svētā Gara spēku cilvēki tiek aicināti trīsvienīgā Dieva sadraudzībā un tajā uzņemti ar Kristību.

Tas, kurš šādi pieder Jēzum Kristum, ir Viņa māceklis; atbilstošā grieķu valodas vārda precīzā nozīme ir skolnieks. Māceklis dzīvo kopībā ar savu Kungu un Meistaru, viņš Viņam seko, viņš Viņu vēro un klausās Viņa vārdos. Pirmo mācekļu paraugs rāda, cik vienkārša un skaidri izprotama ir šī sekošana. Kā dzīves un ceļa kopība tā nekad nav apceres temats, tā notiek gājumā. Sekošana nozīmē — iet aiz Jēzus, raudzīties uz Viņu un klausīties Viņā, palikt pie Viņa.

Vēstījums par pirmo mācekļu aicināšanu ir pirms Kalna sprediķa (Mt.4:18-22; Lk.6:12-16), un tajā var ievērot kaut ko tādu, kas ir svarīgs arī Kalna sprediķa uztverei: tas, kuru uzaicina, seko; aicinājums un sekošana ir vienlaicīgi: “Un Viņš uz tiem saka: ‘Nāciet man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.’ Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus .. laivu un savu tēvu un sekoja Viņam” (Mt.4:19-22). Īsākais aicinājuma stāsts sastāv no viena vienīga teikuma: Jēzus ierauga muitnieku Mateju vai Leviju un saka viņam: “‘Nāc man pakaļ.’ Un tas cēlās un sekoja Viņam” (Mt.9:9-13; Lk.5:27 u.t.; Mk.2:13-17). Tieši šis piemērs parāda, ka starplaikā nav pilnīgi nekādu apsvērumu par priekšnosacījumiem, apstākļiem un sekām. Uzaicinātajam nav nekādu iekšēju apsvērumu, aicinātais neapspriežas ar Kungu, kaut arī šādā izšķiršanās situācijā varam iedomāties daudz un dažādu vērtējošu apsvērumu.

Arī garākajā aicinājuma stāstā (Jņ.1:43-51), kas ietver vairākus etapus, var saskatīt šo pamatiezīmi: Jēzus uzaicina Filipu, un viņš atrod Nātānaēlu, kuram Filips pavēsta par Jēzu kā par bauslības un praviešu apsolījuma piepildījumu. Rakstu pazinēja Nātānaēla skepse par Mesijas izcelsmi no Nacaretes Galilejā tiek salauzta, tieši satiekoties ar Jēzu, kas viņu uzrunā par “patiesu israēlieti, kurā nav viltības”. Ar to Jēzus dara viņam zināmu, ka Viņš Nātānaēlu jau ir redzējis un pazinis, pirms tas Viņu ir iepazinis. Tādējādi Kunga aicinājums panāk to, ka māceklis seko.

Paša lēmuma un vērtējošu apsvērumu gadījumā sekošana nenotiek. To rāda trīs īsi piemēri Lk.9:57-62, kur vispirms ir runa par apmešanās vietām, tad lūgums sekošanu uz laiku atlikt, lai būtu iespējams izpildīt neapšaubāmi svarīgu dēla pienākumu — vispirms apglabāt savu tēvu, kā arī saprotamā vēlēšanās atvadīties no piederīgajiem. Jo — tā saka Kungs: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai” (Lk.9:62).

No aicinājuma stāstiem pirms Kalna sprediķa izdarāms vēl kāds novērojums, proti, par attiecībām starp šaurāko mācekļu loku un ļaužu pūli, kas nospiedošā daudzumā no tālas apkaimes pulcējas ap Jēzu, lai dzirdētu Viņu runājam un taptu dziedināti no miesīgām un garīgām slimībām. Atšķirībām, kādas parādās starp mācekļu šaurāko loku un plašo ieinteresēto un ar dažādām vajadzībām nākušo klausītāju loku savā ziņā ir neskaidras aprises: no plašāka mācekļu loka tiek izraudzīti divpadsmit, atbilstoši Israēla divpadsmit cilšu skaitam, tiem īpašā veidā tiek dots pasludināšanas uzdevums, un tiem tiek dotas dziedināšanas pilnvaras (Mk.3:13 u.t.; sal. ar Mt.10:1 u.t.). Lk.6:13 tie tiek apzīmēti par apustuļiem, t.i., sūtņiem, kam dots uzdevums. Bet divpadsmit vārdu saraksts katrreiz beidzas ar vārdu Jūda Iskariots, “kas Viņu nodeva” (Mk.3:19; Lk.6:16; Mt.10:4). Tas ir skaidrs norādījums jau sākumā uz mācekļu krusta pārbaudi, kuru, starp citu, mums, kristīgajai draudzei, katru reizi atgādina pie Svētā Vakarēdiena, kad tiek sacīti iestādījuma vārdi: “Mūsu Kungs Jēzus Kristus naktī, kad Tas tapa nodots”, — kas būtu jāpapildina ar vārdiem: “[kad To nodeva] viens no Viņa mācekļiem” (1.Kor.11:23 u.t.). Nodevējs Jūda nav nekāds atsevišķs gadījums. Arī apliecinātājs Pēteris krusta pārbaudē kļūst par sava Kunga noliedzēju (Mt.16:13 u.t.; 26:31-35, 69-75), un pēc Jēzus apcietināšanas varam lasīt: “Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga” (Mt.26:56; Mk.14:50).

Tā, kas šo izšķirīgo lēmumu vērš bēgšanā, nekādā ziņā nav vienīgi pasaulīgās varas iejaukšanās. Raksti vēsta, ka Jēzus apcietināšanu, ciešanas un krusta nāvi Viņa mācekļiem vieniem pašiem vairs nav iespējams uztvert un izprast kā piepildījumu Dieva rakstītajam Vārdam par nākošo Mesiju, saprast, ka tam visam tā jānotiek pēc Dieva gribas. Pēc cilvēku vērtējuma nāve nozīmē beigas. Izšķiršanās situācija mācekļiem šeit, tāpat kā citviet, vienmēr izriet no Dieva vārda un pretstatā apkārtējās pasaules pieredzei un tās dažādajām prasībām. Bet mācekļu pārbaude un pastāvēšana balstās vienīgi Dieva vārda uzklausīšanā un tādā notikumu norisē, kas vērojama jau pirmo mācekļu vidū — ka arī noliedzējam Pēterim no jauna tiek dots uzdevums un ka arī bailēs aizbēgušie mācekļi no jauna tiek sapulcināti un ar Svētā Gara dāvanu tiek iedrošināti Kristus apliecināšanai (Ap.d.2). Tas ir šīs sekošanas brīnums.

Apstākļi cilvēka dzīves ceļā var būt dažādi, un tie var arī mainīties. Arī baznīcas stāvoklis — kā kopumā, tā atsevišķās draudzēs — laika gaitā var mainīties. Taču tas nevar būtiski ietekmēt sekošanu Kunga vārda aicinājumam — lai arī cik stipra būtu ārējo apstākļu, iekšējās pieredzes un neizbēgamo seku vērtējuma ietekme. Kas top aicināts, tas seko; kas seko, raugās uz Kungu, uzklausa Viņa vārdus un saskaņā ar Viņa vārdiem uzrunā Viņu lūgšanā, tādējādi staigādams savu dzīves ceļu ticības paklausībā, t.i., paklausīgā paļāvībā. Vienīgais lēmums, no kā viss atkarīgs, balstās uz pastāvību, ar kādu notiek uzklausīšana šīs sekošanas gaitā, vai arī neuzklausīšana un aiziešana prom. Šādi no Kunga vārda atklājas baznīcas noslēpums.