:: e – BAZNICA ::

Sekot Jēzus pēdās

Seko man, dodies man pakaļ! Tas arī viss.

Sekot Jēzus pēdās nozīmē ko tādu, kam nav nekāda (reāla, konkrēta) satura. Tas nedod mums nedz skaidru dzīves programmu, nedz kādu mērķi vai ideālu, pēc kura tiekties. Tas nav kaut kas tāds, ko mūsu cilvēciskie aprēķini varētu uzskatīt par nozīmīgu. Bet kas šeit notiek?

Saņemot šo aicinājumu, Matejs pamet visu, kas viņam ir, taču ne tādēļ, ka, pēc viņa domām, šāda rīcība būtu vērtīga, bet gan vienkārši paša aicinājuma dēļ. Citādi viņš nevarētu sekot Jēzus pēdās. Šādai rīcībai no Levija puses pašai par sevi nav nekādas vērtības, tajā grūti saskatīt kādu nozīmi, un nav pat vērts par to domāt.

Māceklis vienkārši nodedzina visus tiltus un dodas prom. Viņš ir aicināts, un viņam ir jāpamet līdzšinējā dzīve, lai varētu “eksistēt” šī vārda tiešā nozīmē. Vecā dzīve tiek atstāta aiz muguras un pilnībā aizmirsta. Māceklis tiek izrauts no savas relatīvās drošības pilnīgā nedrošībā (lai gan patiesībā tā ir pilnīga drošība – Jēzus sadraudzības drošība), no dzīves, kura ir paredzama un aprēķināma (lai gan patiesībā tā, protams, ir gluži neaprēķināma), dzīvē, kur viss ir neaprēķināms un neparedzams (lai gan patiesībā tā ir nepieciešama un aprēķināma), no galīgās pasaules (kura patiesībā ir bezgalīga) bezgalīgo iespēju pasaulē (kura ir vienīgā atbrīvojošā realitāte).

Protams, tā nav nekāda universāla likumsakarība. Drīzāk tas ir kas pretējs jebkādam legālismam. Tas ir nekas cits kā kalpošana Jēzum Kristum, pilnībā sagraujot visas citas programmas, ideālus un likumus. Neviena cita nozīme nav iespējama, jo vienīgā nozīme ir Jēzus. Bez Jēzus nekam nav nozīmes. Svarīgs ir vienīgi Viņš.