Māksla mirt

Senie romieši runāja ne tikai par mākslu dzīvot, bet arī par mākslu mirt. Viņiem pieder arī teiciens: “Piemini to, ka mirsi”. Citas tautas apbrīnoja drosmīgos vīrus, kas bez bailēm spēja stāties pretī nāvei un mirt ar cieņu.

Viegli to teikt, bet grūti īstenot savā dzīvē. Viens ir būt drosmīgam dzīvē, ja esam pie labas fiziskās veselības un veselā saprāta un ja drosme tiek atalgota ar cieņu un godu. Pavisam citādi ir būt drosmīgam, kad slimības un ilgstošas ciešanas salauzušas visu mūsu spēku.

Ar mākslu mirt ir tāpat kā ar daudziem citiem mākslas veidiem: to nevar iemācīties ātri, tās apguvei nepieciešams laiks un treniņš. Var šķist neiespējami kaut ko iemācīties vai trenēties attiecībā uz nāvi, tomēr tas ir izdarāms. Protams, mēs mirstam tikai vienreiz, taču dzīves laikā saskaramies ar nāvi ļoti bieži – personīgi pārciešot smagu slimību, vai tad, kad slimības, smagi nelaimes gadījumi vai pat nāve pārsteidz mūsu draugus vai radiniekus. Šādi pārdzīvojumi sniedz mums iespēju domāt par dzīvi un nāvi, atcerēties, ka arī mums kādu dienu būs jāšķiras no dzīves.

Galvenais jautājums attiecībā uz mūsu pašu nāvi nav “kad?”, bet gan daudz nozīmīgākais “kā?”. Ar šo “kā?” nav domāts, ar kādu slimību vai kādā nelaimes gadījumā mēs mirsim, jo šie jautājumi attiecas tikai uz mākslu mirt. Vissvarīgākais “kā?” ir – lai kad arī nepienāktu mūsu nāves diena un lai kāds arī nebūtu mūsu nāves cēlonis, vai mēs būsim patiesi gatavi mirt, atstāt šo dzīvi un ieiet neredzamajā pasaulē. Tas parāda, cik ļoti nepieciešams “mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Ps.90:12).