Mūsu pēdējās dienas un stundas

Noklausies šo e-publikāciju

Cilvēki bieži stāsta par to, kādas viņi vēlētos savas pēdējās dienas un stundas. Daži vēlas mirt pēkšņi vai pēc īsas slimības. Citi vēlas iesnausties un nāves brīdī būt bezsamaņā, bet vēl citi šajā brīdī gribētu būt pie pilnas samaņas un saprāta.

Jāatzīst, ka visas šīs pārdomas ir pilnīgi veltas, jo mēs paši nevaram izdarīt nenieka, lai ietekmētu savu nāvi vienā vai otrā virzienā. Turklāt šādas domas ir arī bīstamas. Tās var novirzīt mūsu uzmanību no kaut kā daudz svarīgāka – mūsu garīgā stāvokļa un mūsu attiecībām ar Dievu nāves brīdī, neatkarīgi no tā, vai esam vai neesam pie pilnas samaņas un saprāta. Vissvarīgākais ir neatstāt nenokārtotu nevienu lietu ar Dievu vai ar kādu cilvēku. Jēzus vispārsteidzošākajā veidā mums ir mācījis, kā nokārtot attiecības ar cilvēkiem, pirms nākam pie Dieva altāra Viņa namā (Mt.5:21-26). Attiecību nokārtošanā izšķirošs jautājums ir arī, vai mēs spējam to darīt, ja esam gandrīz bezsamaņā un mums drīz jāmirst. Toties, ja esam nokārtojuši visas attiecības un strīdus, “ja iespējams, no savas puses” (Rom.12:18), ja esam saņēmuši piedošanu un arī paši piedevuši, tad slimība var turpināties un beigas var pienākt, kad vien Dievam labpatiks. Lai kādi arī nebūtu ārējie apstākļi, attiecībās ar Dievu tie neko nemaina. Mēs dzīvojam grēku piedošanā, esam Viņa rokās un varam mirt mierā.

Daudzās baznīcās visā pasaulē ir pieņemts, nāvei tuvojoties, lūgt Svēto Vakarēdienu, ja ir šāda iespēja. Mirstošs kristietis saņem lielu svētību, šādi sastapoties ar savu Kungu un cerot uz nākamajām lietām, kā Jēzus mācīja saviem mācekļiem: “Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā” (Mt.26:29). Šo svētību saņem arī sieva, vīrs, bērni vai citi tuvi radinieki, ja viņiem ir iespēja piedalīties šādā svētbrīdī pie nāves gultas. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams šādi svinēt Svēto Vakarēdienu, to nevajag uzskatīt par sliktu zīmi. Visa situācija ir Dieva rokās. Atvadoties no šīs dzīves, galvenais ir ticība Dievam. Un tā mūsos var būt neatkarīgi no svētbrīžiem pie nāves gultas.

Bez dzīvas ticības mūsu Kungam Jēzum Kristum ir grūti mirt. Mirt bez Viņa nozīmē mirt bez “dzīvas cerības” (1.Pēt.1:3; Tit.1:2). Savukārt, “mirt Tai Kungā” nav grūti: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada” (Atkl.14:13).