Kas, es?

“Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu.” [1.Moz.44:7]

Brāļi paļaujas uz savu taisnību un nopelniem, cenzdamies noliegt, ka būtu izdarījuši pārkāpumu, kurā tie tiek apsūdzēti. Cilvēku taisnība un pārdrošība ir tik liela, ka domā: Dievs ir tik ģeķīgs un vājš, ka nespēs apsūdzēt šādus svētus ļaudis nekādos grēkos. Taču viņiem būtu vajadzējis studēt un mācīties Dāvida lūgšanas vārdus, ko viņš saka: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” [Ps.19:13]

Mēs visi – kopš sava ieņemšanas un dzimšanas brīža esam tādi ļaudis – esam iedzimtā grēka samaitāti, tā, ka varam tikt apsūdzēti tūkstoš veidos un esam vainīgi Dieva priekšā arī tad, ja iedomājamies esam ļoti dievbijīgi un taisni. Ja gribam būt augstprātīgi, nevis palikt ticībā un bijībā Dieva priekšā, tad Viņš liek mums nest mūsu lielo grēku nastu, kuru pat neesam apzinājušies, – kā Dāvids saka Ps.90:8.

Bet šie brāļi ir ne tikai droši attiecībā uz savu apslēpto grēku – viņi pat uzdrīkstas runāt par savu nevainību ļoti ļaunā darbā. Viņi būs teikuši: tas nekas, mēs zinām, ka neesam vainīgi. Jā, viņi paši sev saka vissmagāko spriedumu: “Pie kura no taviem kalpiem kauss tiks atrasts, tam būs mirt.” Tas ir paštaisnības auglis – tā dara cilvēkus tik drošus un stūrgalvīgus.

Tādēļ zibens un pērkons no debesīm iegrūž tos pašos elles dziļumos.