Gremdēties Dieva mīlestībā

Noklausies šo e-publikāciju

“Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” [1.Jņ.2:15]

Ja mēs jautātu kādam, kurš tic Dievam, vai viņš arī mīl Dievu, viņš pavisam noteikti neatbildētu, ka ienīst Dievu. Viņš ātri atbildētu, daudz nedomājot: “Patiesi, kā gan ir iespējams nemīlēt Dievu?” Tomēr daudzi no tiem, kas šādi domā, maldina paši sevi. Jo viņi neapzinās, ka Dieva mīlestība ir kaut kas daudz citādāks, daudz augstāks un daudz cēlāks, nekā viņi domā.

Šis mīlestības veids ir mīlēt mīļoto vairāk nekā sevi. Ja mēs mīlam Dievu, mēs paši sevi nīdīsim, noliegsim un sitīsim krustā. Mīlestība savienojas ar mīļoto. Ja mēs mīlam Dievu, mēs arī būsim viens gars un sirds ar Viņu, kā saka svētais Pāvils: “Bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu.” [1.Kor.6:17] Mīlestība atsakās no visām pārējām draudzībām un vienatnē pieķeras mīļotajam. Ja mēs mīlam Dievu, mums nebūs bauslībā aizliegtu attiecību ar pasauli. Tā vietā, tāpat kā Pāvils, mēs visu pārējo uzskatīsim par zaudējumu iepretīm Jēzus Kristus izcilajām zināšanām. Tēva mīlestība nav tajā cilvēkā, kas mīl pasauli. Mīlestība atklāj mīļotajam sirdi un sagaida no Viņa visu labo. Ja mēs mīlam Dievu, mums būs priecīga paļāvība uz Viņu. Lūgt Viņu tad būs mūsu sirdslieta, un visos pārbaudījumos mēs sauksim uz Viņu bērnišķīgā ticībā: “Aba, dārgais Tēvs!” Mīlestība pilnībā sevi velta mīļotajam. Ja mēs mīlam Dievu, mēs Viņam piedāvāsim visu, kas mums ir – gan mūsu miesu, gan dvēseli. Mīlestība noliedz savu gribu un visās lietās piepilda mīļotā gribu. Ja mēs mīlam Dievu, mēs priecājamies tikai tad, kad Viņa žēlastība – vienalga vai salda, vai rūgta, vai viegla, vai grūta – piepildās mūsos vai caur mums. Kad patiesā Dieva mīlestība mājo cilvēka sirdī, šī sirds tiek attīrīta no visiem neprātīgiem grēkiem un visām pasaulīgajām iekārēm, tāpēc tā meklē tikai to, kas ir Debesu. Patiesa mīlestība pievelk dvēseli ar visām tās tieksmēm un domām pie Dieva, tāpēc visas tās domas un vēlmes ir vērstas uz Viņu. Jo kas gan cilvēkam, kuram viss ir Dievā, būtu jāmeklē ārpus Dieva?

Mīlestība pat pamodina dvēselē vēlmi ciest Dieva dēļ, tā pat uzskata sevi kā svētītu, kad tai ir daudz grūtu nastu, tā priecājas kopā ar Kristus apustuļiem, kad tā tiek uzskatīta par cienīgu ciest negodu un sitienus, un lepojas kopā ar Pāvilu par ciešanām, kas saņemtas dēļ tā, ka piederam Kristum. Šāda mīlestība bija Dāvidā, kad viņš sauca: “Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums. Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs.” [Ps.18:2-3] Un, kad viņš dziedāja: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā?” [Ps.42:2-3] Tāpat arī Asafs, kuram bija šī mīlestība, pasludināja: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:25-26] Svētais Augustīns, kurš vēlējās būt gaisma, kas iededzina Dieva mīlestību un atdeva sevi šajā mīlestībā, arī atradās patiesajā mīlestībā.

Ak, cik gan daudzi, izmeklējot sevi šādā veidā, saprastu, ka viņu mīlestība pret Dievu nav nekas cits kā vien iedoma? Ak, cik gan daudzi dzirdēs no Jēzus vārdus, ko Viņš reiz teica jūdiem: “Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos.” [Jņ.5:42] Un, ak, cik daudzi no mums, kas ar Dieva žēlastību esam sākuši atdalīties no grēka un esam sākuši gremdēties Dieva mīlestībā, tomēr nopūšas kopā ar svēto Augustīnu:

Es tevi mīlēju pārāk vēlu, mana Skaistule. Ak, par vēlu esmu Tevi mīlējis, mans Dievs! Tavā radībā es pārāk ilgi esmu meklējis savu mieru, līdz Tu, mana Mīlestība, mani aicināji pie Sevis.