Kā būtu tad, ja nebūtu [139]

Kad, Dievs, tavs visu-mīļais bērns Pie mums nebūtu nācis,
Nebūtu cietis Dieva jērs, Ko būtu es iesācis?
Es visai būtu nonīcis, Iekš grēkiem, nāvē nogrimis,
Vēl būtu vella varā.

Paldievs, ak Jezus, domu tev, Es bīties vairs negribu!
Tu manu sodu ņem’ uz sev, Man parād’ žēlastibu;
Ar Dievu mani ir tagad miers, – Tu kā tas saderības-jērs
Par mani licis kauties.

Man sirds ir līgsma, drošs mans prāts, Kā bērniņš tev pieķeros;
Car tavām as’nīm esmu glābts, Tev ticībā pietveros.
Tu izlējis šās asinis, Ar tām man sirdi šķīstijis
No visiem maniem grēkiem.

Ar Jezus as’nīm šķīstīts es Nu nāku, Tēvs, pie tevis,
Tu savu vaigu uz man griez, Paturi man pie sevis;
Liec man ar tavam bērnam būt, Tapēc, ka tavs bērns cietis grūt’
Priekš man pie krusta-staba.

Es taisnis ne caur savu spēk’, Caur Jezus taisnošanu;
Mans darbs, tas nespēj it neniek’ Tik Jezu zinos manu.
Viņš vien ir mana taisniba, Mans svētums, mana dzīviba:
To mūžam teikšu. Amen!