Ak kur savu galvu lieku [65]
Ak kur savu galvu lieku? Sirds sāk mani apsūdzēt,
Mani rāt un apkaunēt, Tādu lielu grēcinieku.
Kas var man iepriecināt? Jezus ir un stāv man klāt.
Es caur grēkiem, to gan zinos, Savu Kungu skumdinajs,
Jezu, kas mans mīļakais; Tomēr, ka viņš žēligs, minos: –
Grib tad grēki kārdināt, – Jezus ir un stāv man klāt.
Tapēc, kaut gan liels pulks bēdu, Ko Dievs ticigiem nolem,
Man it karsti šeit aizņem, Tak tām nebūs ne par pēdu
Man no ta atstādināt: Jezus ir un stāv man klāt.
Zinams man, ka mūsu dienas Ēna ir, kas nīkst un zūd;
Šodien vesels, rītu trūd, Nevar drošs būt uz nevienas.
Tas vien var iedrošināt: Jezus ir un stāv man klāt.
Viņš man vedīs, kad es miršu, No šīs vājas būdiņas
Nīkšanas un grūtibas; Tad no Jezus es nešķiršos.
Kaps nan nevar biedināt, – Jezus ir un stāv man klāt.
Viņš tur dzīvibu man jaunu, Kad no nāves celšos, dos,
Man tur jauki pamielos, Atņems no man visu ļaunu.
Kas man var pazudināt? Jezus ir un stāv man klāt.
Tu, Kungs Jezus, tu mans būsi, Kamēr vēl palikšu še,
Un kad šķirsies dvēsele, Tur tad acīm redzams kļūsi.
Uztur, Jezus, tādu prāt’, Un stāv mūžam pie man klāt.
Ieskaties