Ne lāga vīrs, bet ticība

“Divi cilvēki aizgāja uz templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks.” [Lk.18:10]

Viens bija farizejs, otrs – muitnieks. Daudziem cilvēkiem ir radies nepareizs priekšstats, it kā viens būtu liekulis, bet otrs labs cilvēks.

Lasot Jēzus stāstu par abiem vīriem, viņuprāt, viss šķiet saskanīgi: Dieva piedošanu saņēma muitnieks, kas, neskatoties uz saviem trūkumiem, bija lāga vīrs, turpretī liekulis farizejs tika nosodīts. Taču stāsta būtība ir cita.

Farizejs nebija liekulis vārda tiešajā nozīmē. Farizeji dzīvoja saskaņā ar Dieva baušļiem un bija pret sevi kritiski. Viņiem bija izstrādāta vesela dzīves likumu un noteikumu sistēma, ko tie uztvēra ļoti nopietni. Nevar teikt, ka viņi liekuļoja. Tauta farizejus uzlūkoja kā šķīstas un krietnas dzīves paraugu.

Savukārt muitnieks patiešām bija tāds, kā viņš sevi raksturoja: viņš bija grēcinieks. Muitnieks bija smagi pārkāpis Dieva svētos baušļus. Nekādā gadījumā viņš nebija “pārģērbts princis”, kas ārēji izskatījās kā nožēlojams nabags, bet iekšēji bija apveltīts ar lielu garīgu bagātību. Muitnieks lūdzās: ak, Dievs, apžēlojies un piedod man, grēciniekam!

Tādēļ Jēzus stāsts par šiem diviem cilvēkiem ir daudz dziļāks un zīmīgāks, nekā pirmajā brīdī šķiet. Atšķirībā no farizeja muitnieks devās mājās apžēlots un attaisnots. Jā, kas gan to būtu domājis!

Tomēr tieši tāds bija Dieva spriedums.

Kā tas gadījās? Kā to izskaidrot? Diemžēl labais un krietnais farizejs, būdamas apmierināts ar savu dievbijību, iedomājās, ka pats spēj pastāvēt Dieva tiesas priekšā. Savukārt grēcīgais muitnieks šajā ziņā neloloja nekādas ilūzijas un patvērumu meklēja vienīgi Dieva žēlastībā.

Tie ir Jēzus vārdi, kas noraida jebkādus cilvēciskus nopelnus. Iemeslu Dieva žēlastībai un labvēlībai tu vari ieraudzīt vienīgi Viņā. Tikai Jēzus dēļ Dievs piedod grēciniekam, kas pie Viņa nāk grēknožēlā un ticībā.

Jā, Dievs apžēlojas tikai un vienīgi Jēzus nopelna dēļ.