Vienpadsmitajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Noklausies šo e-publikāciju

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Mūsu Kungs Jēzus bieži stāstīja dažādus stāstus – par laukiem un dabu, par vienkāršiem cilvēku darbiem, par reliģiskiem un pavisam nereliģiskiem cilvēkiem, bet visu šo stāstu centrā bija cilvēku attiecības ar Dievu. Vairāku stāstu saturs bija arī Dieva lūgšana. Piemēram, tiem, kas bija šaubīgi un nedroši Viņš stāstīja, ka lūgšanām jābūt neatlaidīgām, saviem mācekļiem Viņš mācīja arī kā tieši lūgt, bet šodien Viņš vēršas pie tiem kas paši bija pārliecināti par savu taisnumu un ar nicināšanu raudzījās uz visiem citiem.

Un tā divi cilvēki devās uz templi lūgt Dievu, viens bija farizejs, bet otrs muitnieks. Lai gan mūsu dienās cilvēki ir drusku citādi, tomēr pēc būtības mums būs viegli atpazīt abus raksturus. Viens bija ļoti reliģisks cilvēks, kas bija pārliecināts par savu svētumu, bet otrs – izspiedējs un krāpnieks, kas maz domāja par Dievu. Tā nu bija noticis, ka abi sajuta vajadzību lūgt Dievu. Viens tādēļ, lai pastāstītu Dievam par saviem labajiem darbiem, otrs tādēļ, ka viņu mocīja sirdsapziņa par saviem ļaunajiem darbiem.

Farizejs savā lūgšanā stāsta par sevi un it kā arī runā pats ar sevi. Viņš ir pateicīgs Dievam, ka nav tāds kā citi grēcīgi cilvēki, nedz arī tāds kā šis muitnieks, kas arī atradās templī. Lai Dievs zinātu cik labs cilvēks ir farizejs un ko viņš labu dara, farizejs nostājas tempļa vidū un galvu atgāzis uzskaita Dievam savus darbus – es gavēju divreiz nedēļā, un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Tu varbūt, Dievs, neesi to ievērojis, bet, redzi, es daru vairāk, nekā Tu bauslībā esi prasījis.

Farizejs ir sajūsmināts pats par sevi, runā pats par sevi un pie sevis un acīmredzot sagaida, ka Dievs brīnīsies par to cik viņš labs un krietns. Patiesībā Dievs un tas, ko Dievs domā, viņu interesē maz. Visa viņa uzmanība ir pievērsta sev, viņš tikai vēlas apgaismot Dievu, lai tas zinātu cik krietns vīrs dzīvo Viņa tautā. Šķiet, ka Dievam vajadzētu ar apbrīnu un prieku raudzīties uz šo vīru, bet tā vietā Dievs riebumā novēršas no šī cilvēka un pievēršas otram lūdzējam. Vien velns raugās uz farizeju un skumji domā – kaut gan niecīgs cilvēks, tomēr nu gluži kā es. Es arī par sevi domāju tikai labu, patiesībā vienīgā būtne, ko es cienu un apbrīnoju esmu es pats. Kā gan Dievs var to nenovērtēt! Viņam taču vajadzētu priecāties un līksmot, bet izskatās, ka Viņš ir gatavs vai raudāt. Es ienīstu Viņu un visu Viņa valstību, kur izcilas būtnes paliek nenovērtētas!

Bet Dievs ļoti uzmanīgi raugās uz otru lūdzēju. Šis otrs – muitnieks, stāv iztālēm kaut kur pavisam maliņā, kādā tempļa nostūrī un viņam nav daudz ko sacīt par sevi. Patiesībā viņam nekā nav ko sacīt par sevi, bet galvu nodūris viņš sit sev pie krūtīm, tā atzīdams, ka viņš viss ir viens vienīgs grēcinieks un pelnījis vien Dieva dusmas un soda. Viss, kas viņam sakāms Dievam ir tikai viens vienīgs kluss lūgums: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Riebumā novērsies no pašapmierinātā pātarotāja, Dievs ar laipnu prieku raugās uz šo nelaimīgo grēcinieku. Arī eņģeļi skatās un priecājās par nabaga grēcinieku, kurš atgriežas. Vien velns dusmās griež zobus – atkal viens lišķis un niecība. Kādēļ gan Dievs tik laipni raugās uz viņu? Ko gan Viņš šajā niecībā tādu saskata?

Ja vēlamies saprast Dievu, un to, kādēļ farizejs aizgāja mājās no tempļa pazemots un atraidīts, bet muitnieks paaugstināts un attaisnots, mums jāmeklē atbilde Dieva vārdā.

“Viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā, ka viņi negribēja manu padomu un nonicināja manu pārmācību; tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma. Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība. Bet, kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.” (Sal.pam.1:29-33) Turpretī: “tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem. Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl, bet Viņš iznīcinās visus bezdievīgos.” (Ps.145:18-20) “Cilvēku lepnās acis tiks apkaunotas un vīru iedomība pazemota, vienīgi Tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā. Jo Tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli un lepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu… Tad cilvēku lepnība tiks pazemota un vīru augstprātība lauzta, vienīgi Tas Kungs augsti stāvēs tanī dienā. Bet elka dieviem būs beigas.” (Jes.2:11-12, 17-18)

Savukārt, Kungs Jēzus aicina pie sevis visus, kas ir bēdīgi un grūtsirdīgi un stāsta, ka lielākais prieks debesīs ir prieks par grēcinieka atgriešanos. Ja nu tu esi grēcinieks un alksti pēc Dieva žēlastības un piedošanas, tad vari droši lūgt Dievu un zināt, ka Dievs tevi uzklausīs. lavai lūgšana tad būs vienkārša un skaidra: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs sava mīļā Dēla Jēzus Kristus dēļ. Āmen.