Ceļinieka lūgšana

Mūsu Tēvs debesīs

Tas, ka mēs lūgšanā vēršamies pie Dieva kā mūsu Tēva, atšķiras no apustuļu ticības apliecības vārdiem: “Es ticu uz Dievu Tēvu”, jo ticības apliecībā ir runa par Tēvu, no kura mūžībā ir dzimis Dēls – Kristus. Lūgšanā mēs paši sevi atzīstam par Viņa bērniem.

Dievs ir tikai ticīgo Tēvs. Un tikai ticīgie drīkst lūgt viņu kā Tēvu. Arī neticīgie lūdz dievu. Piemēram, zaglis lūdz, lai Viņu nenoķer, netikle, lai viņu pasargā no saslimšanas utt. Taču viņi nelūdz īsto Tēvu, jo viņu tēvs ir velns (Jņ.8:44). Pēc savas dabas mēs visi esam velna bērni, kas bēg no Dieva, tāpat kā to darīja Ādams un Ieva pēc grēkā krišanas. Taču kad mēs Kristībā caur Jēzus Kristus krusta nopelnu topam par Dieva bērniem, mēs līdz ar Jēzu varam priecīgi saukt – Tēvs, mūsu Tēvs debesis. Un neviens tēvs virs zemes nekad nevar priecāties par savu bērnu, kurš pirmoreiz to nosauc par tēvu, tik ļoti, kā priecājas mūsu debesu Tēvs.

Mūsu Tēvs – Dievs, ir tikai Kristū, bet . nevis pēc mūsu cilvēciskās dabas, jo mēs neviens nepiedzimstam kā Viņa bērns. Kad mēs lūgšanā sakām mūsu, tad arvien lūdzam Kristus vārdā. Un līdz ar mums lūdz, aizlūgdams par mums, pats Kristus. Un līdz ar Kristu lūdz tūkstošiem un tūkstošiem eņģeļu un vēl piedevām visi svētie (tas ir, kristītie) uz zemes un debesis. Lūgšanā mēs nekad neesam vieni, tādēļ arī mēs sakām – mūsu Tēvs. Par to Jeruzālēmes arhibīskaps Kirils (318-386) raksta:

Ak, vispārsteidzošākā Dieva gādība! Tiem, kuri sadumpojās pret Viņu un nokļuva galējā postā, Viņš ir dāvājis šādu pilnīgu ļauno darbu piedošanu un tik lielu līdzdalību žēlastībā, ka tiem pat tas jāsauc par Tēvu, jāsaka – Mūsu tēvs debesis; un arī viņi, kuri nes debešķīgā tēlu, kuros Dievs mājo un staigā, ir debesis.

Debesis šeit nenozīmē neko citu, kā to izsaka pats vārds. Dievs, protams, nav iesprostots kaut kur debesis. Dievs ir visuresošs. Bet ar šo vārdu tiek pateikts, ka Dievs ir tik daudz reižu augstāks par mūsu zemes tēviem, cik debesis ir augstākas par zemi. Mums šis lūgšanas vārds atgādina, ka ari mūsu patiesās mājas nav šeit, uz zemes, bet pie mūsu Tēva debesīs. Un tādēļ lūgšana Mūsu Tēvs arvien modina mūsos ilgas pēc īstajām, debesu mājām, kur Vilhelma Loes vārdiem:

Kristus, pērļu vārtos stāvēdams, mūs sveicinās: “Nāciet šurp, jūs, mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma!” (Mt.25:34) Viņš mūs vedīs pie sava Tēva debesīs, Viņa neskaitāmo bērnu pulkā, kas šķīsti un skaidri, Jēra asinis mazgāti, spīd gaišā, mīlīgā spožumā. Viņa debešķīgā spožuma apgaismoti, tie stāv padevīgā pazemībā, mīlīgā, patīkamā debespriekā mūžīgi Tēva priekšā, tam kalpodami un paklausīdami. Tad mēs lūgšanai Mūsu Tēvs vairs neliksim klāt vārdu “debesīs”, tad mēs aizmirsīsim pašas debesis un vairāk par visu mīlēsim To, kas mīļajā Dēlā būs un paliks mūsu mīļais Tēvs.

Tā šī lūgšana ir kā ceļinieka lūgšana, kurš ir ceļā uz savām Tēva mājām, par kurām lūgšanas vārdi mums vienmēr no jauna atgādina, ka šajā pasaulē mums nav paliekamas mājvietas, bet šeit esam tikai svešinieki un piemājotāji.