Nāc, kaut arī apstulbots [568]

Lab’ tam, kas mīļo Jezu Un viņa vārdus ar!
To vels ar elles-briesmu Apbēdināt nevar.
Kur Jezus vien atrodās, Tur ir labklāšana, –
Kas viņam vien padodās, Tam ir ta dzīviba.

Ja debes-ceļš no tevis, Kad maldies, ir atstāts
Un pasaul’ sauc pie sevis, – Pie Dieva vārdiem nāc.
Tie tev var skaidri rādīt Tās īstas pēdas drīz
Un tev to ceļu mācīt, Kas noved debesīs.

Apbēdināts kad esi Un ilgi šurp un turp
To smago krustu nesi, – Še Dieva vārds, nāc šurp!
Tas pret saules karu Tev gan iespirdzinās,
Pret paša vella varu, Pret grēkiem stiprinās.

Kaut ari tu apstulbots Un dažkārt būtu tāds,
It kā gar sienām grābstots, – Pie Dieva vārdiem nāc!
Tie dara, ka tie akli To īsto celiņu
Nu atkal atrod čakli, Kas ved uz dzīvibu.

Ja tev nu ar jadara Caur tumšu ieleiju,
Kur nāve tevi vada, – Šis vārds caur ticību
Tev zizlis būs un spieķis, Kad vella viltība
Tev nāvē gauži baidīs, Un tev būs glābšana.

Dod, Jezus, ka palieku Šo vārdu mīļotajs,
Tos allaž vērā lieku, Ak dvēsels’s Pestitajs!
Ak dod man tādu prātu, Tos glabāt sirsnigi
Un bēdās nest turklātu Augļus pacietigi.