Jezuītu nīdējs superintendents Samsons un vella kalpi

Superintendents Hermanis Samsons bija talantīgs luteriskās ortodoksijas laika teologs ar spīdošu karjeru 17.gs. sākumā Rīgā, un daudziem pazīstams kā viens no varoņiem Rutku Tēva vēsturiskajā romānā “Trīs vella kalpi.”

Samsons studējis teoloģiju Vitenbergas universitātē, kā arī bijis Vitenbergas baznīcas mācītājs. Tālāk viņš turpināja savu garīdznieka kalpošanu Rīgā, iemantotams augsta līmeņa Bībeles un luteriskās teoloģijas pārzinātāja slavu. Hermanis Samsons sarakstījis virkni teoloģisku darbu un sprediķu, tajā skaitā, būdams jezuītu nīdējs, arī darbu divās daļās “Pret jezuītiem”. Te jāņem vērā, ka tā laika politiskajās cīņās tika izmantota reliģija. Poļu valdīšanas laikā notika luterisma apkarošana jeb kontrreformācija, ko pārtrauca zviedru laiki. Samsons kā luteriskās baznīcas vadītājs asi un bez kompromisiem vērsās pret tiem, kas luterismu uzskatīja par maldu mācību.

Šajā publikācijā piedāvājam Hermaņa Samsona teoloģiskās nostājas kolorītu Rutku Tēva skatījumā darbā “Trīs vella kalpi”.

Un, lūk, tā mēs varam būt stipri savā ticībā un paļāvībā uz to Kungu, zinādami, no kā nāk viss ļaunums, biedi un baisma. Un tomēr, mīļā draudze, bezgala viltīgas un pavedinošas ir Sātana mākslas, ja tas pie mums nāk avju drēbēs. Tās ir vislielākās briesmas mūsu dvēselēm, uz kurām tagad gribu aizrādīt.

Sprediķotājs atņēma elpu un pārlaida skatu pār klausītājiem. Viņa vārdu spēks bija nomierinājis uztrauktos prātus sakarā ar saules aptumšošanos. Nu varēja sākt piegriezties īstajam sprediķim, kuru maģistrs Samsons bija rūpīgi izstrādājis šai dienai un kuram bija jāiedzen pirmā nagla ienīstās katoļu baznīcas zārkā.

Mīļā draudze! — viņš sāka ar lielāku dedzību.— Mūsu ienaidnieks, tas vells, staigā apkārt kā rūcošs lauva. Mums nav cita glābiņa pret viņu kā vienīgi mūsu ticības spēks un svētā evaņģēlijuma gaisma. Kur šī gaisma spīd, tur ļaunajam jāatkāpjas. Šī gaisma ir kā augsts žogs, pie kura jāklūp pavedinātājam. Kur žogs zemāks, tur vells kāpj pāri. Es runāju, mani mīļie, par pāvesta viltus mācību. Tās piekritēji visnotaļ ir vella nagos, jeb paši Romas kungi bijuši īsti vella kalpi. Ir noskaidrots, mīļā draudze, ka no pāvestiem pieci ir pilnīgi un pavisam bijuši padevušies vellam. Tāpat jezuīti ir aplam gudri vella burvībās. Manā studiju laikā Vitenbergas augstā skolā viens mācības biedrs man stāstīja par kādu burvju grāmatu, ar kuras palīdzību jezuīti sarunājoties ar elles gariem. Viņš pats savām acīm šo grāmatu esot redzējis. Un, mīļā draudze, tu zini, ka šie negantnieki mīt arī mūsu vidū! Es esmu dzirdējis, ka jezuītu pāters Jans, šis centīgais vella kalps, nespēdams savai viltus mācībai piegriezt dažus Rīgas apkārtnes zemniekus, ar ļaunā palīdzību nobūris viņu lopus. Tie nobeigušies vēl to pašu dien! Mani mīļie! Vai ir iedomājamas vēl lielākas negantības?! Kamēr šie negantnieki te rīkosies, neviens mēs vairs neesam droši savas dzimtās pilsētas mūros! Kurš no mums var būt pārliecināts, ka viltīgie vella kalpi jau nav iekarojuši mūsu sievu, mūsu meitu, mūsu dēlu dvēseles un taisās nolaupīt tos, kas dārgi mūsu sirdīm? Ak, visbīstamākais ir ļaunais, kad viņš sūta mums savus kalpus!