Ak debes-maizite [376]

Ak debes-maizite, Kas uzsvērs tev ar naudu?
Es priekā līgsmojos, Ciekkārt es tevi baudu.
Ak dārga maizite, Par Mannu saldaka!
Paldievs tam devejam, Kas mums to atsūta!

Nu līdz ar eņģeļiem Es Dievam godu domu;
Ko Ādams pazaudejs, To atkal še atromu.
Nu mirt vairs nevaru; Ši maize dziviba,
No nāves man izglābj Un mūžam pasarga.

No kapa nebīstos; Kad nāvē es aizmigšu,
Tad gardi dusēšu, Bet nāvē nepalikšu.
Tu, Jezus, esi dzīvs, Un tavos dzīvokļos,
Kas tev baud’ ticibā, Tur tevim piemājos.

Še ir tās asinis No svēta Dieva jēra
Par grēkiem izlietas, – Ak sirds, to lieci vērā!
Aiz prieka nezinu Vairs sacīt vārdiņu,
Man sirds un prāts sasilst: Es baudu saldumu.

Es tiešām nezinu, Vaj esmu debes-priekā! –
Bez tev, mans Jezus, man Pasaulē nav nenieka.
Ak Dievs trīsvienigais, Tu man apraudzijis,-
Lai mūžam palieku Tavs svētais dzīvoklis.

Tu, Dievs, man iedevies, – Es mūžam tev saderos;
Tu esi mans paties’, Tev ticibā pieķeros.
Tu mans, es allaž tavs, Tavs palieku nešķirts,
Nu pieder mūžam tev, Kungs visa mana sirds.

Tev, tev še pateicu, Tev mūžam es pateikšu;
Ar debes-korī vēl Tev dziedāt es nebeigšu.
Tev, Dievs kas viens iekš trim, Tev slave mana balss,
Tev nevaid iesākums, Tev ari nebūs gals.