Kas labāks ir kā blēdība? [443]

Noklausies šo e-publikāciju

Es tevi teicu zemigi,
Ak Dievs, mans Tēvs, ka žēligi
Man aicini pie sevis
Un arīdzan,
Par prieku man
Pats savu Dēlu devis.

Viņš savas asnis izlējis
Un ar tām man nomazgājis,
Atņēmis manu grēku.
Kas uz to tic
Tam sirds netrīc,
Tas bauda svētu prieku.

Cik vien es spēju, lūdzos es:
Uzņem man ari, mīļais Dievs,
Par savu izredzetu;
Tavs mīļais bērns,
Tas Dieva jērs,
Man darijis ir svētu.

Ak manu sirdi sataisi
Sev, Kungs par jauku mājokli,
Izdzeni visus niekus,
Lai ticibā
Un mīlibā
Es baudu debes-priekus.

Kad tu mans Dievs, tad man ir gan,
Tad labums netrūkst arīdzan, –
Tavs padoms neizmanams.
Tavs nabags bērns
Būs kā tāds jērs
No tevis labi ganams.

Dod tādu sird’, kas mierā ir
Ar visu, ko tu mums piešķir;
Gan būs, kad tevi lūdzam.
Tu dod paties’
Mums mūsu ties’,
Kad savas kaites sūdzam.

Mazs riecienīts ar taisnību
Daudz labaks, kā ar blēdību
Liels padoms, liela manta,
Ko meklejās
Un sakrājās
Sev pasaule neganta.

Tie taisnie tev ir zinami,
Tie no tev cienā turami,
Tie mūžam nenāks kaunā.
Tu grūtumos
Un trūkumos
Tos izpesti no ļauna.

Ta Kunga acis uzskatās
Uz tiem, kas uz to paļaujas,
Viņš pie tiem allaž stāvēs,
Tos žēlodams
Un pestīdams
No kaitēm un no nāves.

Ak Dievs, tu pats ta mīliba,
Lai tava vaiga skaidrība
Apskaidro visās vietās
Tos tavejus,
Tos ticīgus, –
Tos svēti visās lietās!

Paglāb, ak Dieviņ, sevišķi
To zemes-tēvu žēligi,
Ko tu mums esi devis;
Lai miers un gods
Top viņam dots,
Caur viņu mums no tevis.

Ir mūsu mīļu tēvu-zem’,
Kungs, savā tēva-klēpī ņem,
Mūs žēligi pataupi
No vilt’niekiem
Un naid’niekiem
Ka tie mūs nenolaupa.

Glāb mūs ar saim’ un bērniņiem
No visiem vella padomiem,
Ka tie mūs nevar kavēt,
Ka tava draudz’,
Kas tev piesauc,
Tev mūžigi var slavēt.