Es nekaunīgs un pārgalvīgs Iekš grēku dubļiem mitis [330]

Es nabadziņš še atrodos Ar noskumušu sirdi;
Priekš tava vaiga zemojos Tev sūdzēdams, ak dzirdi,
Kā neganti un briesmīgi Ar miesu, sirdi, garu
Es pret tev, Dievs, apgrēkojies! To panest vairs nevaru!

Neizsakams nedz izskaitams Mans grēku-pulks ir kļuis;
Tas ari vairs nav apslēpjams, Es esmu bēdās gruis.
Tavs Dēls, tas man atpestijs gan Pie krusta-koka mirdams;
Bet tatšu es samaitājies, No tevis sev atšķirdams.

Ar lielu pateikšanu Līdz pat šo baltu dienu
Es smādejs tavu mīlibu, Ar ko tu, Kungs, arvienu
Man apveltījis bagati No tīras žēlastibas
Pie miesas un pie dvēseles Iekš Tēva mīlestibas.

Tu man daudz gadus žēlodams Ar paciešanu nesi,
Nedz man, kā pelnijs, sodīdams Ar dusmām rājis esi;
Arvienu vēl ikkatru dien’ Man tuksnesī atstātu
Tu meklējis un atradis Pārnesis maldinatu.

Kungs žēligs, pie sirdsdurtiņām Tu daudzkārt klaudzinajis;
Tavs Gars priekš manām austiņām Daudz laba daudzinājis;
Lai apstājos un atgriežos, Man labinādams saucis,
Caur sodībām un grūtībām Tu modināt man traucis.

Bet tatšu – ko jel liegšos es? – Kaut gan tu klaudzinajis,
Tev sirds nav vis atvērusies, Es prāt’ apcietinājis.
Nebēdādams es atrāvies, Un rokas nepasniedzis;
Tu tomēr man ar žēlošan’ To dzīvibu neliedzis.

Ak sen jau tu ar taisnību Man varejs nodot briesmām
Un man kā zāli vītušu iemest iekš elles liesmām.
Es nekaunigs un pārgalvigs Iekš grēku dubļiem mitis;
Bet tu, mans Dievs, apžēlojies, Ar dusmām man nesitis.

Tev, Debes-Tētīt žēlīgais, Piekājām krisdams lūdzos:
Neatstum man, Dievs mīļākais! No sirds es grēkus sūdzos.
Ar mīlibu griez vaigu tu Uz mani grēcinieku!
Ak uzskaties, apžēlojies, Tad ņemšos sirdī prieku.

Parād man sirdi žēligu, Tu pats ta mīlestiba;
Piedod to grēku parādu, Dod, ka es uzticibā
Tev klausu vien ikkatru dien’, Atstādams visu nieku,
Kamēr tu man pēc arīdzan Iedosi debes-prieku!

123.24.