Kā bultas, grēki sirdi griež [349]

Tu augsta manta, Jezus Krist, Tu žēlastibas avots,
Es gribu tev pie kājām krist Ar gaužām sāpēm vainots.
Ak mani grēki mani spiež, Kā bultas tie man sirdi griež, –
Es pats nespēju glābties.

Apžēlojies, apžēlojies, Noguris es nelietis.’
Bet tu par mani it paties’ Pie krusta staba cietis!
No grēku nastas raisi man, Pie tevim ir ta piedošan’,
Lai es ne izsamisos.

Kad pieminu, kas katru brīd’ No manim ļauna darīts, –
Grūts akmins man uz sirdi krīt, No bailēm topu parīts.
Kur bēgt, kur sprukt nezinatu, Pazudušu sev turetu,
Ja tavs vārds man nebūtu.

Bet tavi vārdi dziedina Un bēdas remdēt remde,
Tie manu sirdi priecina Un jaunu spēku dzemde.
Tie žēlastibu apsola Tiem, kam ta sirds ir sagrauzta,
Un kas pie tev atgriežās.

Es sevi tādu atzīstos Un priekš tev, Kungs, apsūdzos.
Ak šķīsti man, to vēlejos, No visas sirds to lūdzos;
Kā Dāvids un Manasus ar Pie tevim nāku, tu vien var’
Caur savām as’nīm žēlot.

Pie tev es nāku muitinieks, Pie tavām kājām spiežos.
Tu savu ausi man neliegs’, Kad dikti es nopūšos;
Piedodi, ko apgrēkojies, Ko visu mūžu noziedzies,
Piedod no žēlastibas.

Ak Kungs un Dievs, ak piedodi Man tava vārda labā,
Kā pelnijs es, man nesodi, Ka apakš krusta staba
Ar mieru dodas dvēselit’, Tev godāt mekle katru brīd’
Ar bērna paklausibu.

Kad nāk man nāves stundiņa, Caur tavām vātīm dziede,
Ar taviem sviedriem remdina, Kad nāve mani biede.
No pasaules man ticībā Ievedi savā valstibā
Pie saviem izredzētiem.