Ak jūs grēki, kāds jums smagums [326]

Ak, ko es esmu padarijs, Kāda mana dzīvošan’?
Kas aizztavēt nani varēs? Pati sirds jau apsūdz man!
Es pats esmu preti sev, Jo es, Dieviņ, preti tev;
Pašos grēku-dubļos vēlies Un pret taviem baušļiem cēlies.

Dievs, es drebēdams izztāztu, Ka es grēkiem padevies.
Ak es jūtu tavu lāstu, – Jo tu esi taisnais Dievs.
Mans prāts ļoti grēcīgais Debess mantas smādetajs,
Ir pēc kārumiem vien dzinies Un ar vellu aplam pinies.

Līdz šim prieks bij, grēkus darīt; Bet kad tie nu manim žēl,
Tad tie man grib visai parīt, Un sirds nerimst viņu dēļ.
Kas līdz šim man paticis, Man nu bailēs iestūmis;
Kas papriekš man miesu glaudējs, Tas nu dvēseli pazaudejs.

Tik daudz gadus esmu gājis Pa to grēku lielceļu
Un pagalam gan atstājis Taisno debes-celiņu;
Negantigi aizmirsis Un nekad nemanījis,
Kāds tas pulks ir manu grēku; Tie nu sirdi kremt pārlieku.

Dievs, man bij uz debes’ skatīt, Bet uz sev vien skatijis.
Nu es īsti sāku matīt, Ka es tevi atstājis.
Esmu pelnījis, ka tu Mani sod’ ar dusmibu,
Ka tu tiesu par man spriedi Un man mūžam ellē sviedi.

Viss prieks, kas no grēkiem nācis, Lai ir mūžam nolādēts,
Viss tas laiks, kur es to sācis, Par to sirds nu raud un brēc!
Viss, kas man no Dieva šķir, Lai nolādēts mūžam ir!
Tagadiņ es to sajūtu: Grēks padara sirdi grūtu.

Ak jūs grēki, kāds jums smagums, Smagāks ne daudz akmiņi!
Šķīstības man it ne maģums! No ta nāk šie sirdēsti.
Dieva dusmas biede man; Kur jel būs man paglābšan’?
Neko nevar’ atrast, saņemt, Kas paspētu grēkus paņemt.

Kungs, kas stāv iekš tavām rokām! Tu vien vari palīdzēt
Un man pestīt no šām mokām Un to nāvi nonāvēt.
Pie tev vien ir spēka gan, Glābt neviens cits nevar man!
Tu vien vari manim piedot Un man jaunu prātu iedot.

Es pazaudejs dvēseli, miesu, Bet tu spried jel žēligi
Manim žēlastibas tiesu! Ņem man savā klēpiti,
Jo es jau novārdzis gan! Ak apžēlojies par man!
Kas var tiesaties ar tevi, Kas aizbildināt pats sevi?

Tava Dēla asins, mokas Lai man aizstāv, Dievs, priekš tev!
Ar tām krītu tavās rokās; Žēligs uzņem man pie sev!
Jo es tiešām ticu gan, Ka manz Jezus ar par man
Cietis, miris, augšāmcēlies; Ko tad, sirds, vēl vairak vēlies?

Kungs paklausi, es tev lūdzos, Es tas sen pazudis bērns,
Kas tam Tēvam grēkus sūdzos; – Uzskat man, tu Dieva jērs!
Es atnesu sirsniņu Sagrauztu un bēdigu,
Kas pēc žēlastibas gaida; – Tu nesmāde, kas šeit vaidā!

Ļauj tiem eņģeļiem to prieku, Ka viens grēc’nieks atgriežās!
Es gan grēkojis pārlieku; Bet nu sirds vairs nenesās!
Uz to, ko tu aizliedzis, Kas līdz šim man paticis.
Es noslīcis grēku tvaikā; Izglāb mani šinī laikā!

Ja tu man, ak Jezu, stāves’ Caur to svēto Garu klāt,
Tiešam, tad man sirds nekavēs Tavās pēdās nostaigāt.
Dievs, es griežos nost no sev Bēdigs, noskumis pie tev;
Griezies ar pie man, tad teikšu Tevi un tev teikt nebeigš!