Dod pastāvēt Un uzvarēt [511]

Kungs, es uz tevi paļaujos, Kā stiprai pilij uzticos,
Neliec man palikt kaunā;
Uzturi man, Nāc arīdzan Man izpestīt no ļauna.

Lai tavas ausis atverās Priekš manas gaužas lūgšanas;
Nāc, sniedz man savas rokas!
Sirds manim trīc, Ak palīdz drīz Un atņem manas mokas.

Mans Dievs un glēbejs, dod tu man Uz tevi stipru paļaušan’,
Ka esmu drošs līdz galam.
Jo mani dzen Un ienīst sen Un spiež no visām malām.

Tu esi mana stipra pils, Mans patvērums, kas nepievils,
Mans spēks un manas bruņas:
Lai ātri grūst Un kaunā kļūst, Kas tur pret manīm runas.

Tas blēžu pulks man aprunajs, Pret manim melus sadomajs
Un licis man daudz valgu.
Dievs valdi vēl To viltus-mēl’ Un dod tai viņas algu.

Kad man būs mirstot nošķirties, Ņem manu dvēs’li, žēlīgs Dievs
Iekš savām tēva-rokām;
Tad man būs gan, – Dievs pestī man No visām manām mokām.

Gods tev, Dievs Tēvs ar tavu Dēl’, Svēts Gars, tev ari teicu vēl
Ar savu mut’ un sirdi.
Dod pastāvēt Un uzvarēt: – Dievs, manu Amen dzirdi!