Vai būtu Dievs mūs pametis? [494]
Ak Dievs, to pretinieku daudz, kas manim virsū spiežās!
Tie apsmej mani, kliedz un sauc, Tie greznojās un griežās,
Uz manu dvēseli tie brēc: No Dieva tu atstāta es’,
Kas tevi glābs un žēlos?
Kungs Dievs, uz tevi skatos vien, Tu mani godā lieci,
Tu manu galvu stāvu slien’, Tu manus skauģus trieci:
Kad es uz tevi raud’ un brēc’, Tad tavu palīg’ es atjēdz’
No tava svēta kalna.
Es mierā guļu, atdusos Iekš tevis cauru nakti,
Nekādas briesmas nebīstos, – Dievs tur’ par manim vakti;
Es rītā agri pamostos, Pie sava darba paceļos,
Uz Dievu acis ceļu.
Lai ar pa simtiem, tūkstošiem Pret mani karu taisa,
Tad nebīstos es vis no tiem, Dievs viņus drīz izkaisa.
Pacelies, Kungs, palīdz, mans Dievs! Kad tu tos siti, tad paties’
Viss viņu spēks iet bojā.
Kad mūsu prāts ar sirdēstiem, Ar dažām bailēm ēdās,
Tad Dievs pret mūsu naidniekiem Mums palīdz visās bēdās.
Pie Dieva ir gan palīga Un pati liela svētiba
Par taviem ļaudīm. Amen!
Līdzīgās e-publikācijas