Tu man izrāvis grēku-jodam [616]

Es esmu tavs, Dievs mīļākais! Tu esi mani dzemdinajs,
Tu uzturejis manu garu,
Tu manu laiku pārzin vien Un zini manu past’ru dien,
Kad jācīkstās ar nāves varu.
Kur, kad un kā man uzies nāv’, – Tas vien, Tēvs, tavās rokās stāv.

Kas cits man būs, kā Dieviņ tu, Kas dos man savu palīgu
Iekš pastarajām nāves-mokām?
Kas cits būs, kas pie manim mīt, kad mana vārga dvēselit’
Sāks tureties pret nāves rokām,
Kad visi prāti izzudīs? Tu vien, Dievs Tēvs, man glābsi drīz.

Jau redzu, ka uz gultas likts Tur gulešu kā tārpiņš slikts,
No karstum’ un sirdsbailēm ēdams!
Man mēl’ un ausis nīcin nīks, Ir acu gaišums tumsā slīks,
Sirds mocisies ar grēku bēdām;
Vels, nāve mani baidīt sāks, Ar var’ un viltu mani māks.

Man dzirdama bazunes balss, Man redzams visas pasaul’s gals,
Ir soģis, kas nu notur’ tiesu;
Cik briesmigi nu grēki spiež, Kad jadzird man, kā soģis spriež:
Kas sējis ir tik vien uz miesu,
Tas pļaus nu, ko viņš iesējis, – Tas mūžigi ir pazudis.

Pasaules manta glābt nevar, Draugs atkāpjas no drauga ar,
Kad nāves briesmas ņemās plosīt;
Neviens mūs mūžam neizraus, Kad elle vienreiz rīs un kaus, –
Kas var to Dieva-tiesu grozīt?
Kas tad man glābs, ak žēligs Dievs? Tu žēligs uz man lūkosies!

Tam vellam varas nav par man; Pret tevi vienu grēkojs gan,
Bet tu, Tēvs, grēkus piedot dzīries, –
Kas vellam tad ar man jadar’? Jo tas mums baušļus celt nevar!
Es ticigs sen no viņa šķīries:
Lai ņem, kas viņam aiztiekams, – Es zinos Dievam piederams.

Kungs Jezus, tu man atpestijs, To teic man tavas asinis,
Tu man izrāvis grēku-jodam.
Par ko tad sātans baida man Ar tavu bargu sodišan’?
Neliec, Dievs, panīkt tavam godam!
Vaj ļausi sveša rokās kļūt, Ko tu ar as’nīm pircies grūt’?

Ak ne, man zinams it paties’, Mans Jezus mani pieņēmis
Un dziļi savās vātīs slēdzis;
Tur mītu iekš tev dusēdams Un elles vētras apsmiedams,
Šīs pasaul’s ļaunumam izbēdzis.
Kad biju dzīvs, es biju tavs, – Neviens no tev man neizraus.