Dod, ka es citiem daru, Tā kā tu darijs man [128]

Kad grēki mani biede,
Mans mīļais Jezu Krist,
Lai man tās vātis dziede,
Ko tu sev licies sizt
Pie krusta manu grēku dēļ
It gaužas mokas ciezdams,
Kad tev bij manis žēl.

Kurš cilveks to var izprast?
Ta mīlestiba spiež
Tev savas as’nis izgāzt, –
Tas Kungs par kalpu cieš;
Kas patiess Dieva Dēls, aizstāv
Man grēc’nieku negantu
Ar savu rūktu nāv’.

Mans parāds maksāts tika
Caur Kristus maksāšan’;
Dievs žēligs man palika,
Kas var tad kaitēt man?
Tapēc negribu bailigs būt, –
No nāves, vella, grēkiem
Dievs mani atpircis grūt

Par to no sirds es dodu
Tev, dārgais Pestitajs,
Cik spēdams slavu, godu,
Tu mans sirds-mīļakais, –
Par tavu dvēs’les bailibu,
Par tavām nāves bēdām,
Par tavu mīlibu.

Lai tad tavs kruzts ar spēku
Man dzen, ak svētais Dievs,
Tev dzīvot vien par prieku,
No grēkiem sargaties,
Un allažiņ apdomāt lab’,
Cik grūti tu man pestijs,
Mirdams pie krusta-stab’.

Pacietigi lai ciešu,
Ko vien tu man uzliec’,
Turp savas acis griežu,
Kur cietis manis pēc,
Ka es uz tevi raudzidams
Tai pasaulei atsaku,
Tev vienam klausidams.

Dod, ka es citiem daru,
Tā kā tu darijs man,
Ka visus mīlēt varu
Bez viltus arīdzan,
Ikvienam labu darīdams,
Lai draugs, lai naidnieks būtu,
Lai svešs, lai pazīstams.

Lai pastarajās bēdās,
Tai nāves stundiņā,
Šīs asinainas rētas
Man tā atspirdzina,
Ka es, ak Jezus, paļaujos
Uz to, ko tu nopelnijs,-
Tā debes’ manotojos.