Viņš kājas mazgā mācekļiem [134]

Tas eņģ’ļu lielskungs, Dieva bērns, Kas debes’ vald’ un zem’,
Padodās kaušanai kā jērs; Viņš mūsu kārtu ņem,
Top visadi ne-žēligi Pie krusta-staba staipīts.

Dievs cilveks tapis mūsu dēļ, To debes-god’ atstāj,
Viņš debes-prieku mums atvēl, Uz sevi bēdas krāj;
Viņš nolaižās un zemojās, nāk mūsu vājos graustos.

Viņš nāk mūs augsti mīļodams, Pats Kungs par kalpu top,
Sev pašu par mums nododams Mūs vārguļus viņš kopj; –
Ak brīnumi neprotami, Ak mīlestības karstums!

Viņš kājas mazga mācekļiem, Tas Kungs un meisteris,
Viņš krīt un zemojās priekš tiem Un visus apkopis
Viņš uzruna un skubina Tos, lai tāpat tie dara.

Caur to tas Kungs mūs pamāca Un jauku mērķi dod,
Kā mīlestibā jastaiga Ar šķīstibu un god’;
Viņš priekšā iet, lai pakaļ iet Ikviens to pašu ceļu.

Ak Kungs, mans Dievs, mans galvinieks, Kamēr es dzīvošu,
Lai šis vien ir mans augstais prieks, Ka tevi mīleju;
Lai sātans reij, lai ļaudis smeij, – Tie man tak nenogrozīs.

Tu, Kungs, mūs esi mīlejis, – Es savu tuvaku,
Kas ar tavs kalps un loceklis, No sirds ar mīlešu
Kā pašu sev, – pār visiem tev: Palīdz man to padarīt.