Kur tas Dieva gods atspīd [6]

Nāc, tu ļaužu Pestitajs, Ko mums Dievs ir dāvinajs,
Bērns no šķistas jumpravas, Par ko visi brīnijās.

Ne no vīra as’nīm nāk, Bet tas svētais Gars pats māk
Tādu augli gaismā celt, Likt no jumprav’s miesām zelt.

Mar’ja top apēnota, Svētam augsti teicama;
Jo tur Dieva gods atspīd, Kur tas Dieva Dēls pats mīt.

Viņš no debess nolaižās, Cilvēks top un zemojās;
Kur Dievs grib, tur tam tīk iet, Par mums savas as’nis liet.

Viņš no Tēva nācis šurp, Pēc pie Tēva gājis turp;
Ellē braucis, pēc tas pats Dieva krēslā sēdināts.

Viņam pieder Tēva gods; Viņam Tēva spēks ir dots,
Kas mūs vājus spēcina, Nāk ikvienam palīgā.

Viņa silit’ spoži spīd, Gaišums naktī bij to brīd’;
Viņš vēl tagad uzņem mūs, Spīdēs tam, kas ticigs būs.

Dievam Tēvam mūžigs gods, Tas pats viņa Dēlam dots;
Svētam Garam aridzan Sakam slav’ un pateikšan.