Tas manai sirdei prieks, ka Dievs [531]

Noklausies šo e-publikāciju

Tas manai sirdei prieks, ka Dievs, Mans palīgs, man piestājās;
Ne vārdiņš vējā neaizies, – Ko lūgšos, man nāks mājās.
Tās nāves briesmiba, Ta vella viltiba
Man lika cietumā, Sirds nāca grūtumā, –
Man tatšu Dievs izglābis.

Kad bēdās, kaitēs iestigu, Kad gals man bija klātu,
Tad grimdams Dievu pielūdzu Ar muti, sird’ un prātu:
Ak Dievs, es zinu gan, Ka tava roka man
No bedres izvadīs! Tā Dievs nu padarijs, –
Caur viņu tapu izglābts.

Ak mana dvēs’le, līksmojies, Liec mierā savu prātu!
Daudz laba dara tev tavs Dievs, Caur viņu palīgs klātu;
Viņš no tev aizdzīs nost, Kas tevim dara post’,
Viņš tev no naidnieka, No nāves cietuma
Caur savu roku glābis.

No acīm as’ras vairs nekrīt, Nu man neslīd vairs kājas, –
To teikšu es ikkatru brīd’ Tā ļaudīs kā ir mājās!
Ko cilvēks neizprot, To Dievs Kungs var iedot;
Tas cilveks melot māk, Bet to, ko Dievs Kungs sak’,
To tura viņš patiesi.

Šai ticibā es pastāvu, Un ko es zinu ticigs,
Ar savu muti liecinu: Kas Dievam tic, ne-iznīks.
Tas pulks to blēdnieku Tur man par apsmieklu
Un mani nomoca, Bet sirds man ticibā
Uz Dievu vien paļaujās.

Dievs norāj manu naidnieku, Man svēti, kad tas lama;
Es tavu Dieva palīgu Izteikšu tavā namā.
Es, Dievs, to malciņu Ar sirdspacietību,
Lai ari rūkts tas ir, Ko tu man, Tēvs, piešķir,
Paklausīgi izdzeršu.

Kad Dievs uzliek, tad nesišu To krustu es ar prieku.
Ja bēdas es pacietišu, Tad prieka būs pārlieku.
Dievs mūsu kaites jūt, Un būs mums kautiem kļūt,
Tad mūsu miršana Tam paliek piemiņā,
Viņš soda, kas mūs nāve.

Lai tad gan ilgi dusmojās Ta pasaule pret mani, –
Pie tevim dvēs’le paglābjās, Tu, Dievs, man labi gani.
Par to tev visur gods Taps allaž no man dots:
Cik vien es varēšu, Es tevi slavēšu
Še un ar debes-namā.

87.24. Meld. Dievs Kungs ir mūsu stipa pils.