Dvēseles mokas [438]

Ak gaisma, apgaismo To neprātigu sirdi, Kas sevi aptumšo. –
Kaut sev nepazīstu, To tomēr nomanu,
Ka es ne-esmu tā, Kā būt man vaijaga.

Es mierā dzīvoju Nezinadams no bēdām; Kad nu sirds niknumu
Es sācis pie sev prast, Tad esmu sev par nast’, –
Kas man bij līgsmiba, Man nu ir mociba.

Pasaules trūciba Man nedara šās sāpes; Dažs draugs man mīlina,
Nav ienaidnieka klāt, Kas man var kaitināt,
Man miesa vesela, – Kas man tad bēdina?

Tās dvēs’les mokas ir, Ko ciešu savā sirdī Un pašās smadzenēs!
Tās vien nu pieminu, Tā ka vairs nezinu,
Vaj ticu es paties’, Vaj tu mans Jezus es’?

Gan lēti tas var būt Par kristigu nosaukties; Bet tas ir manim grūt’,
To tiešām parādīt Un miesu savaldīt
Caur Kristus spēk’ arvien, Tam dzīvot nakt’ un dien’.

Tā tīra viltība, Iedomāt savā prātā: Vairāk nevaijaga
Pie īstas ticibas, Kā atstāt blēdibas,
Ko tumšais pagans ar Tik kauna dēļ nedar’.

Kas atstāj tumsibu, Kas no sev paša iziet, Kas aizliedz kāribu
Un mantu, miesas prāt’, Pasaules godu klāt,
Tas no tiem vaļā kļūs, Tam Jezus gaisma būs.

Tā saka ticiba: Pēc Jezus gribu dzīties, Tu mana gaišiba,
Patvērums, Pestitajs, Mans stiprais glabatajs;
Ved man pēc sava prāt’, – Tev negribu atstāt.

Kas vārdos vien to dar’, Tas netic vēl pareizi, Tas Dievu ienīst ar,
Ta paša ceriba Ir nepastāvīga;
Mans pamats ticibā Ir Kristus deriba.

Še būs tas trūkums man: Ta mīlestiba vāja; Jo man ir apnikšan’
Tev mīlēt, Pestitajs; Kā puslīdz kristīgais
Es pasauli un sev Tur mīļāku ne tev’.

Ak sirds, apdomājies, Tev būs pie Jezus tverties! Nemiers nemitēsies,
Kamēr tu neatstās’ Tās miesas kāribas
Un Jezum pieķersies, – Tad viss par lab’ izies.

Vaj zemes-tārpiņam Tik ilgi bij aizliegties Tam debes-ķēniņam,
Kas zem zem’ un debesis Ar ziņu radijis,
Tas visu-varenajs Un visu valditajs?

Kad viss nopostīts kļūs, Kad zem’ un debess aizies, Tad viņš pastāvigs būs;
Jo Dieva būšana Ta neies mazumā,
Un ko viņš pieņēmis, Tas ieies debesīs.

Kas nu še laicigi Ar Dievu nesavienots, Tam būs tur mūžigi
No debess-dziļumiem Būt mūžam izstumtam,
Kaut asru ezaru Iekš bēdām raudatu.

Kad nu Dievs deribu Ar tevi še grib darīt, Tad nāc ar steigšanu
Un Dievam padodies Ar dvēseli un mies’,
Ar visu sird’ un prāt’, Ar prieku, mantu klāt.

Dar, ko tu grib’, ar man, Kad vien sataisīts topu Tev, Kungs par patikšan’,
Par goda trauciņu, Apģērbts ar taisnību
Caur Jezus asini, – Lab’ man tad mūžigi!