Ak, cik ilgi tā būs kaukt? [524]

Cian’, Dieva jaukumiņš,
Puķit, ko Dievs nes uz rokām,
Svētas draudzes spožumiņš, –
Cian’, nopūšās: ak Dievs!
Kam tu neapžēlojies, –
Kam ļauj bēdām mani spaidīt
Un nelaimei mani baidīt.

Dievs gan soliijs tik svēti
Grūtā laikā drošināt, –
Voi nu viņa sirds tik lēti
Varis negrib iepriecināt?
Ak, cik ilgi tā būs kaukt?
Ak, cik ilgi velti saukt?
Voi viņš negrib atvērt ausis,
Sirdi slēpis vai neklausīs?

Cian’, krāšņa debes-brūte,-
Saka Dievs Kungs žēlodams, –
Tev ta sirds ir tagad grūta,
Acis tek ar asarām;
Mitējies tik gauži gaust
Un bez gala sirdi graust!
Voi tad mātei sirds nelokās,
Kad redz savu bērnu mokās?

Un kau ari mātei zustu
Mātes-sirds uz bērniņiem,
Kaut ta tos no sevim grūstu, –
Es, tas gans tiem jēriņiem,
Ari tev par ganu būš’,
Jebšu sātans dusmas pūš;
Uz tev turu miera domas,
Žēlastiba tev atronās.

Vellam, kas tev bailes dara,
Neļauj sevi izbaidīt,
Tam ir salauzts spēks un vara,
Neka nespēj padarīt;
Manā rokā spēcigā
Esi tu ierakstita.
Tavus mūrus es uzcelšu,
Tavus vaidniekus sašķelšu.

Manas acis uz tev griežās,
Tu man klēpī guldināts
It kā bērniņš, kas piespiežās
Mātes klēpī sildināts.
Tev no manim nevar raut,
Un es negribu vairs ļaut,
Ka tev vēl būs kaunā stāvēt;
Bet tev būs man mūžam slavēt!