Būs traki tiem, kas smej un rej [558]
Noklausies šo e-publikācijuTavs Dieva-vārds, ak Kungs un Dievs, Ir ilgi apslēpts bijis,
Kamēr, gods tev, nu rādījies, Ko Pāvils uzrakstījis
Un zinami apustuļi, Kam tu, Kungs, rakstīt licis.
Tev augstakam mēs pateicam, Ka mums tas rokā ticis.
Ak Dievs, mans Kungs, mēs lūdzamies: Parādi žēlastibu
Tiem, kas līdz šim apmaldijšies Ar vilt’ un neticibu,
Kas tev aizliedz un aplam kliedz, Ko ko viltnieki tiem māca.
To taisnību dod zinamu, Kas no tev paša nāca.
Tad protams nu, ka kristitam Pareizi ticēt nākās
Un paļauties tam padomam, Kas no ta Kunga sākās,
Ka Kristus mums ir patvērums; Tam vienam japadodās!
Sridsšķīstiba, mīlestība Lai tad kā augļi rodās.
Ak Kungs, tu vien mums to spēj’ dot No tīras žēlastibas,
Tad mieru dvēsele noprot Iekš tavas uzticibas.
Lai skaudnieki gan vareni, Lai pasaule, ta ļauna,
To vārdu nīd, kas gaiši spīd, Tie tomēr paliks kaunā.
Uz tiem, ko šādi vaidi spiež, Kungs, savas acis meti!
Rāj tos, kas tavu vārd’ apgriež Un kas tam runa preti!
Tie izlielās iekš mācibas, Bet neparād’ to spēku;
Tie pulgo ļot’, ko tie neprot, – Ak tavu lielu grēku!
Tak tiem ar sava alga tiks, Tas greznums vienreiz slīcīs!
Es ticu, Dieva vārds paliks, Kaut zem’ un debess nīcīs,
Kā Pēteris mum rakstījis Un kā pats Kristus saka.
Tad lai nu smeij un preti reij Ta pasaule, ta traka.
No nāves es vis nebīstos, Man Kristus pestijs mirdams;
Par vellu vis nebēdajos, Lai rūc, kā lauva sirdams.
Man dzīviba apsolita; Par to es Dievu teicu.
Tam piederu, – ar līgsmibu Tā savu gaitu beidzu.
Kungs, savus kalpus ticīgus Tu bēdās neatstāsi,
Tu viņu vaidus dažādus Atņems’ un vieglināsi.
Tiem līgsmiba būs mūžiga, Nedz beigsies prieku-gadi.
Kungs, tevis dēļ es lūdzos vēl: Kad jamirst, turp man vadi!
Ieskaties