Kaspars Dimiters: Meiča ar saulainām cirtām un kokli

Noklausies šo e-publikāciju

meiča ar saulainām cirtām un kokli
labāk, ja būtu nākusi rīt
vien pāris dienas uz barikādēm
neviens mūs nespēja piemānīt

sapņu vairogos stāvējām naivi
ložu lapsenēm steidzot mūs šķirt
nekoklē velti – vairs nesasaukt drošos
vēlreiz par savu brīvību mirt

lienētos būros pie televizoriem
brālis pēc brāļa aiziet ciet
vēl vakar – brīvs vilks uz barikādēm
nu algotnis svešā ierindā iet

raud Māra raud Laima un Dievam dziest klēpī
raud nākotnes asinis krustcelēs
vareno klans velk himnu caur zobiem
un līdzi tai gļēvi velkamies mēs

pa zobiem pa zobiem – kā grīziņkalnā…
pat filmās vairs letiņi nekaujas
līks pakauša sirpis – vīrs klanās kā āmurs
ērts vien ir tas kam nav vērts vairs nekas

kam tādam vēl Abrene sevi kas pārdos
kas stiprā un bagātā pēcpusē trīc
es mirstu tu mirsi mēs izmirstam sveši
bet krātiņš uz kredīta sanāca glīts

meiča ar kailām krūtīm un kōlu
vārds tev bij brīvība – nu laikam cits
ticības vārdi ir segvārdu gūstā
to muļķi sit krustā – to kas vēl tic

lai dzen tevī naglu caur aknām caur sauli
caur varoņiem trimdu caur aku pie kūts
zem velēnām aizmirstie brāļu kapos
Dievu par tevi – par pēdējo lūdz