No Dieva neatstāšos [432]

No Dieva neatstāšos, Viņš man ar neatstās.
Pie viņa vien es glābšos Jebkādās grūtībās;
Viņš būs par palīgu, Viņš man dos visās vietās
Tās vajadzigas lietas, Nogriezīs trūkumu.

Kad mitās mīlestība Pie cietiem cilvēkiem,
Ta Dieva žēlastība Paliek tiem bēdīgiem;
Viņš glābj tos pestīdams No vaidiem un no kaitēm,
No pašām nāves-saitēm, No visām vaimanām.

Uz to es gribu cerēt Iekš visām grūtībām,
Nevienam nepiederēt, Kā Dievam augstakam:
Viņš grib man palīdzēt Pie dvēseles un miesas,
Viņš negrib vest priekš tiesas, Bet žēlot pārstāvēt.

Es domos Dieva ziņā, Kas dziedēt māk un sist,
Mums mats nevar bez viņa No mūsu galvas krist.
Tam tevi pavēlam; Caur Kristu, savu Dēlu,
Viņš glabs mūs agr’ un vēlu, – To teicam, savejam.

Mēs slavējam un teicam Ar muti un ar sird’;
Mēs Dievu godāt steidzam, Kas mūs gan redz un dzird.
Kad viņu pieminam, Tad prieks pie mums atrodās,
Tad sirds ar mieru dodās, Tad svēti dzīvojam.

Šīs pasauligas lietas, Tās visas galu ņems;
Kas liels un bagāts šķietās, Var nabags tapt un zems.
Kad nāve nospiež mūs, Tad pliki bedrē lienam,
Bet tomēr pēc ikvienam, Kas miris, celties būs.

Tās dvēselītes krājās Ta Kunga klēpitī,
Tām miesām labi klājās; Mēs tad atdzimuši
Iekš jaunas būšanas, Ta Tēva bērni būsim
Un pasargati kļūsim No vella viltibas.

Lai es tad šeitan ciešu, Lai leju asaras,
Tur debesīs es smiešu, Tur pļaušu līgsmibas.
Es Kristu pazīstu; Pie ta es esmu gājis,
No viņa neatstājis, – Pie ta es dzīvošu.

Dievs Tēvs, kas mai radijs, Dievs Dēls, kas pestījis,
Svēts Gars, kas mani vadijs Un svētu darijis,
Stāv man joprojam klāt! Tev es še gribu slavēt
Un tur priekš tevim stāvēt, Tev allaž godināt.