Kad alkohols kļūst par elkdievību

Postpadomju un postmodernajā Latvijā alkohols bieži tiek skaidrots kā sociāla problēma — ekonomikas sekas, kultūras ieradums vai bēgšana no ikdienas nemitīgās skriešanas un spriedzes.

Tas viss daļēji ir taisnība, bet tas nav pilnīgs skaidrojums. Tas apraksta sekas, nevis sakni. Un sakne nav ārējie apstākļi. Sakne ir cilvēka paša sirds. Bībele cilvēku neuzlūko kā neitrālu būtni. Cilvēks nav tikai apstākļu rezultāts — viņam jau piemīt iekšējs virziens. Kas ir šis iekšējais virziens, un ko tas nozīmē mums, parastiem cilvēkiem?

Augsburgas ticības apliecība par to saka:

Baznīca māca, ka pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka šī sērga jeb iedzimtā grēka vaina patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu…

Tas vienkārši nozīmē: problēma nav tikai tajā, ko cilvēks dara, bet arī tajā, kāds viņš ir pēc savas dabas — grēcīgs un no Dieva atsvešināts.

Cilvēks dabiski meklē dzīvi ārpus Dieva. Tas notiek gandrīz vai automātiski. Tāpēc viņš vienmēr atrod aizvietotājus savām nelaimēm, sāpēm un nemieram.

Mārtiņš Luters Mazajā katehismā to pasaka ļoti vienkārši:

Tas, pie kā tava sirds pieķeras un uz ko tu paļaujies, ir patiesībā tavs dievs.

Katram cilvēkam ir kaut kas, uz ko viņš visvairāk paļaujas. Ja tas nav Dievs, tad tas ir kaut kas cits. Variantu ir simtiem.

Pievēršoties konkrēti alkoholam, jāatzīst, ka alkohols nav tikai viela. Tas kļūst par simbolu. Tas sola mieru, atslēgšanos un īslaicīgu vieglumu. Taču tas vienmēr ir īslaicīgs risinājums par augstu cenu.

Un lēnām notiek apmaiņa: cilvēks vairs nekontrolē alkoholu — alkohols sāk kontrolēt cilvēku. Ieradums tādējādi pārtop verdzībā.

Sabiedrība šo problēmu mēģina risināt ar likumiem, terapiju, izglītību un ārstēšanu. Tas viss ir vajadzīgs. Bet ar to nepietiek. Valsts var regulēt uzvedību, bet tā nevar pārveidot sirdi. Jo, ja problēma ir elkdievība, tad risinājums nevar būt tikai disciplīna.

Šeit sabrūk visa ilūzija. Cilvēks nevar pats sevi izglābt no tā, kam viņš jau kalpo. Griba, psiholoģija un sociālie instrumenti neskar galveno sakni — grēku, kas mājo cilvēka sirdī.

Kur tad meklēt glābšanu? Ja neviens mediķis, psihologs vai politiķis nevar mainīt cilvēka sirdi, pie kā lai mēs ejam?

Visa atbilde ir šeit, jo šeit ienāk cits Vārds — Vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Ne metode, ne sistēma, ne stratēģija, bet Persona — Kristus. Persona, kas tevi pazīst labāk nekā tu pats sevi. Dievs, caur kuru viss ir radīts. Dievs, kurš pazīst tavas ciešanas. Dievs, kurš vienīgais ir visuvarens un Kungs pār visu.

Kristus neienāk kā padoms. Viņš ienāk kā Atbrīvotājs no grēka verdzības, kuru cilvēks pats nespēj salauzt. Grēku piedošana ir vienīgi Kristū. Pie Viņa ir glābšana. Viņam uztici savu grēku un savas sāpes. Pie Viņa meklē palīdzību, padomu un visu labumu.

Latvijas stāsts nav tikai par alkoholu. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš meklē mieru un atrod aizvietotājus. Par sirdi, kas radīta Dievam, bet mēģina dzīvot bez Viņa. Un tomēr Dievs neatstāj cilvēku viņa verdzībā. Kristus nāk meklēt pazudušos, atbrīvot saistītos un dāvāt grēciniekiem to, ko viņi paši sev nespēj dot — izlīgumu ar Dievu, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību.