Kristietis līdzinās svētajiem galvenokārt ar savu atgriešanos un ticību

Noklausies šo e-publikāciju

Ja tu patiešām kādreiz esi sajutis, ko nozīmē kaislības un iekārošanas, ir jāvaicā: vai tās jau pašas par sevi nav grēks un vai šo ļauno kārību dēļ tev nav jāsaka: “Ak, es nabaga cilvēks! Manā sirdī joprojām mīt grēks un mīlestība uz grēku!”, jo kaislības un iekārošanas jau arī pauž mīlestību uz grēku.

Jā, jaunais, svētīgais prāts ienīst un nosoda miesas mīlestību uz grēku un ļaunās vēlmes, kas joprojām ir jūtamas tevī. Taču vai tiešām arī patiesi svēts cilvēks, kas pieder Kristum, joprojām dzīvo ar kaislībām un iekārošanām? Ja tu to nesaproti, tad tev jāraugās uzmanīgāk, ko šeit māca apustulis.

To paskaidro, piemēram, situācija, kad tas pats vīrs, par kuru dota brīnišķīgā liecība, ka viņš ir cilvēks pēc Dieva sirdsprāta (1.Sam.13:14), varēja tik atbaidoši krist ļaunā kaislē un kārībā, ka, ja vien Dieva brīnumainā žēlastība viņu no jauna neuzmeklētu un neizglābtu, viņš būtu mūžīgi pazudis (2.Sam.12).

Dievs liecināja arī par kādu citu vīru, ka viņš “ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna” (Īj.1:8), bet pārāk smaga kārdinājuma brīdī tas krita tik lielā nepacietībā, ka nolādēja dienu, kurā Dievs tam deva piedzimt, un nolādēja to mīlestību, kurā viņš bija ieņemts (Īj.3). Dievs patiešām viņu sauc par dievbijīgu, taisnu un ticīgu, un viņš tāds arī ir, kaut arī vēl nav kļuvis pilnīgi brīvs no miesas vājības!

Ābrahāms, kurš ir nosaukts par visu ticīgo tēvu un ar kuru Dievs runāja kā draugs ar draugu, katrā ziņā bija daudz lielāks svētais nekā jebkurš no mums, tomēr arī viņš nespēja mīlēt un paļauties uz Dievu tik pilnīgi, ka vienreiz, baidīdamies par savu dzīvību un cenzdamies to izglābt, sacīja melus par savu sievu, ka tā esot viņa māsa (1.Moz.12. un 20.nod.).

Ko varam mācīties no šādiem piemēriem? Nevis to, ka kristietis drīkst grēkot līdzīgi, kā to darījuši citi svētie, bet gan to, ka kristietis līdzinās svētajiem galvenokārt ar savu atgriešanos un ticību, kas balstās uz Kristus nopelnu kā vienīgo glābiņu no visām viņu grēku vainām un soda.

Nevajadzētu domāt, ka grēks ir mazāk bīstams tāpēc, ka ir atrodams arī pie svētajiem. Šo viltus mierinājumu gūst tikai tāds, kas Dieva vārdu lieto savai pazušanai (2.Pēt.3:16). Taču ticīgajiem ir jālieto visi Dieva vārdi, lai viņi patiesā garā saņemtu brīdinājumu arī no svēto kritieniem pret visu savu nevērību, pārdrošību un augstprātību, kas kārdina ikvienu cilvēku. Dieva Gars ar svēto kritieniem grib mūs pamācīt un arī apliecināt, ka visi Raksti ir Dieva iedvesmoti un derīgi.

Šī mācība mums nekad neļaus iedomāties, ka kaut viens cilvēks virs zemes ir brīvs no čūskas sēklas, no grēkiem un kļūdām. Šajos piemēros mums jāmācās pazemība un dievbijība saņemt šo mierinājumu kā vistīrāko Dieva žēlastību, vienlaikus rūpējoties, lai neviens mums nenolaupa Kristus mierinājumu mūsu vājību dēļ, ko joprojām sevī apzināmies un ar ko dodamies pie Viņa žēlastības troņa. Ne bez iemesla mēs lietojam tik daudz vārdu, lai demonstrētu, ka Dieva svēto vidū nav neviena nevainojama. Mums arvien būs jācīnās ar biedējošu apmātību un apmulsumu.