Ciešanas kā apliecinājums Dieva gādīgajai mīlestībai pret mums

Noklausies šo e-publikāciju

Kad mūs piemeklējušas ciešanas, mēs parasti iedomājamies, ka Dievs ir tālu un Viņam tas nerūp.

Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu? Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli. [Ebr.12:7–11]

Dieva vārds māca, ka bieži visai sāpīgā “pārmācība”, ko saņemam no sava Debesu Tēva, nāk mums par labu. Dievs mūs pamāca un pārmāca kā Savus mīļos bērnus, lai mēs Viņu bītos (9. pants), “kļūtu Viņa svētuma dalībnieki” (10. pants) un nestu “taisnības miera augli” (11. pants). Tā Viņš rāda, ka tiešām ir mūsu Tēvs. Viņa pārmācība māca mūs ienīst grēku un atgādina mums, ka dziedināšana, prieks un viss labais nāk no Viņa.

Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības, jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina. [Īj.5:17–18]

Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma. [Jēk.1:2–4]

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā, kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu. [1.Pēt.1:3–9]