Kam jāizlemj, kas ētikas jautājumos ir pareizi un kas – nepareizi?

Ierosinājums, ka ētikas jautājumi jārisina valstij vai augstākajām politiskajām varas iestādēm, neatvieglina situāciju. No kurienes varas iestādes var smelties savus principus? Vai pietiek vienkārši izlemt, kas ir labi un kas – slikti, un tad sodīt visus tos, kas neklausa vai “neprotas”? Protams, ka daudziem tas būtu vieglākais ceļš, taču tāds risinājums ir pilnīgi jāatmet, vismaz no ētiskā viedokļa. Ja šāda vadoša principa nav vai tas atsevišķiem sabiedrības locekļiem nav pieņemams, kā par to var zināt valsts varas iestādes? Vai tāds princips ir vienīgi varas jautājums? Ja par tādu principu neko nezina un tas nav vispārēji pieņemts, tomēr to atklāj vai pat formulē valsts iestāde, vai to var pieņemt par ētisku principu un vai tas var ietekmēt katra sabiedrības locekļa domāšanu un dzīvi? Ja varas iestādes šo principu uzspiež, tad sabiedrība to neievēros un vai vērtēs ļoti zemu, sliktākajā gadījumā nicinās un pret to iebildīs.

Atļaut valstij vai politiskajai varai pašai būt atbildīgai par ētiskajiem principiem nav ieteicams, un, stingri runājot, tas vispār nav nekāds risinājums. Ja kādas valsts pilsoņi savā personīgajā izaugsmē ir nonākuši tikai līdz tam, ka vēl joprojām neko nesaprot ētikas jautājumos, tad valsts nevarēs atrisināt viņu problēmas, izdodot pavēles vai ieteikumus no valdības puses. Nav nekādas jēgas uzlikt kādām vadošām amatpersonām, piemēram, noteiktiem valdības ministriem, lielāku atbildību par “morāli, likumu un kārtību” un tad cerēt, ka brīnumainā veidā ļaužu neziņa nomainīsies ar labiem ētiskiem standartiem. Citiem vārdiem sakot, cilvēki valdības līmenī nekļūs mazāk nezinoši tikai tāpēc, ka ir pie varas. Ja viņos atrodama kāda ētiska apziņa un spēks, tad, visticamāk, viņu pašu personīgās ētiskās nostājas un tautas ētiskā spēka dēļ. Tātad visiem pilsoņiem ir nepieciešamas zināšanas, atbildība, sadarbība un, pāri visam, principi un dzīves mērķa apziņa.

Ir dzirdēts priekšlikums, kā vienoties par ētiskiem jautājumiem: tas iespējams “ar publisku debašu palīdzību”. Ar to domātas diskusijas, kas notiek ar avīžu, grāmatu, žurnālu, radio, televīzijas utt. palīdzību. Šī risinājuma piekritēji mēdz teikt: “Ja cilvēki šādā atklātā veidā apspriedīs problēmas, tad atklāsies, kādam principam dod priekšroku vairākums, un šī metode darbosies vismaz kādu laiku, līdz jautājums būs apspriests un pārdomāts.”

Tāds priekšlikums rada jaunas grūtības. Ja starp šiem ļaudīm vēl nedarbojas kāds pārāks princips, kas viņus saista, pēc kādiem principiem tad visi šie debatētāji vadās? Pēc kādām metodēm viņi spriež un mēģina citus pārliecināt par savu ideju pārākumu? Šādās diskusijās bieži piemin divus spēkus: saprāta spēku un vairākuma spēku. Un šie argumenti rada arvien jaunas grūtības.

Kad cilvēki piemin “saprātu”, viņi aizmirst, ka “saprāts” var nozīmēt visu, ko mēs vēlētos atbalstīt vai iegūt. “Saprāts” ir atbildīgs par daudzām lielākajām neprātībām cilvēces vēsturē, piemēram, savā vidū nevēlamo pilsoņu vai vēl nedzimušu bērnu iznīcināšanu.

Pieminot “vairākuma spēku”, ļaudis bieži atsaucas uz demokrātijas sistēmu. Dažreiz viņi izsakās šādi: neatkarīgi no tā, kāds ir jautājums, tas “jāizlemj demokrātiski”. Izklausās brīnišķīgi, tomēr pastāv daudzi šķēršļi. Daudzos jautājumos pilnīgi nav iespējams balsot, vai arī balsošana ir lieks laika patēriņš, jo nav, par ko balsot. Jautājums jau ir izlemts, neatkarīgi no tā, vai viņi to pieņem, vai ne. Lūk, daži piemēri: nav nepieciešams balsot par cilvēka vajadzību pēc skābekļa, pārtikas un mājvietas vai arī par to, vai pilsoņu tiesību jautājumos ir jāievēro patiesība un godīgums utt. Varas iestādes var apspriest to, kā to visu varētu organizēt, nevis to, vai pēc tā ir vajadzība. Nevar būt diskusiju par to, vai sabiedrībā jādod priekšroka godīgumam vai negodīgumam, bet tikai par, kā godīgumu mācīt un veicināt. Tas pats attiecas uz visiem galvenajiem ētikas principiem. Visas ētiskās vērtības un izvēles runā par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, patieso un nepatieso. Visos šajos jautājumos ir arī garīgā dimensija. Mēs nevaram runāt vai diskutēt tā, it kā mēs būtu tikai ķermeņi, matērija. Tāpēc dzīvē ir daudzi jautājumi, ko nevar izlemt, balstoties uz “viedokļiem”, “debatēm” vai “balsu skaitu”. Šādos jautājumos mēs nevaram rīkoties, vadoties no to cilvēku skaita, kas ir par vai pret noteiktu rīcību. Tas pats attiecas arī uz augstākajām pasaules varas iestādēm: izvēloties starp pareizo un nepareizo, mēs nevaram darīt to, ko vēlas citi, pat tad, ja tas izteikts šādiem vārdiem: “Mana iestāde vēlas, lai visiem pilsoņi darītu tā …” Jāuzsver, ka šeit teiktais attiecas uz galvenajiem ētiskajiem principiem attiecībā uz to, kas ir pareizs un nepareizs, nevis uz pasaulīgo jautājumu valstību, kurā visām likumīgajām varām ir sava likumīgā darba joma.

Mums arī jāatceras, ka demokrātija darbojas diezgan īsu vēstures laiku, kamēr ētikas mācība ir pastāvējusi visās pasaules tautās visos laikos, neatkarīgi no to varas sistēmas. Ētikai un morālei jāpastāv visās tautās, jebkādas varas apstākļos. Tāpēc principi nevar būt atkarīgi no vairāk vai mazāk publiskām un atklātām debatēm, ne arī no balsošanas rezultātiem attiecībā uz to vai citu principu. Gluži pretēji, ikvienam jāsaprot, ka pareizais atšķiras no nepareizā, labais – no ļaunā, bet patiesais – no nepatiesā. Tad rodas jautājums: ko šie principi pieprasa no mums vienā vai otrā gadījumā? Tādējādi šis jau ir kāds princips, saskaņā ar kuru mums jārīkojas. Mums nav ļauts uzskatīt sevi par labā un ļaunā kungiem, mēs esam tikai jau darbojošos principu kalpi.

Visā pasaulē cilvēki ir atklājuši, ka demokrātija ir vislabākais ļaužu varas veids sabiedrībā. Tomēr šī “stute” ir par trauslu atbalstam, jo vairāk tad, ja mēģinām nošķirt no tās ētikas principus. Demokrātija ir metode, pēc kuras sabiedrība var pārvaldīt sevi atbilstoši likumiem, kurus tā pati sev saraksta. Ja mēs virzāmies uz priekšu no šī pieturas punkta – pilsoniskas varas – un atņemam nost ētikas principus, tad, visticamākais, atbildes uz mūsu jautājumiem būs paši jautājumi: “Kāds jautājums, tāda atbilde.” Tas beigsies vienīgi ar “plurālismu” arī ētikas jomā. Tad mēs nonāksim pie ļoti atšķirīgiem viedokļiem pat par viselementārākajiem labā un ļaunā principiem jeb, citiem vārdiem sakot, pie tīra nihilisma: “Mēs nevaram zināt, kas ir labs vai ļauns, tāpēc katrā atsevišķā gadījumā mums tas jāizlemj.” Bieži tas skan šādi: “Nav iespējams rast atšķirību starp labo un ļauno, viss atkarīgs tikai no apstākļiem.”

Ja demokrātija šādi uzņemas izlemt, kas pamatā ir labs vai ļauns, tā tikai veicinās strauju ētikas un morāles pagrimumu un pilnīgu sabiedrības kā kopuma sašķelšanos. Tādos gadījumos tā arī agrāk vai vēlāk beigs ar varas monopolu, kad vadītāji nosaka labo un ļauno pilsoņu vietā. Daudzas diktatūras laika gaitā sākušās ar ētikas principu un vērtību vājināšanos. Tie, kas tiecās panākt “pilnīgu brīvību” arī ētikas jautājumos, beidza savus pūliņus, vergojot diktatoram, kurš nekautrējās uzspiest viņiem savu gribu un principus. Izsakot savu verdzību un “glābēja” diženumu, agrākie cīnītāji bija spiesti slavēt paverdzinātāju un pateikties viņam par savu “brīvību” un “neatkarību”. Pat mūsdienās ir tautas, kam jāpateicas kādam par uzspiestu “brīvību”.

Kad mēs saskatām gan pagātnes, gan tagadnes svārstības ētikas jautājumos, rodas dabisks jautājums: vai ir iespējams šīs nepatiesās un nelaimīgās dzīves vietā rast kādu labāku?