Kalpošanai nepieciešama patiesa mīlestība

Patiesa mīlestība vienmēr nāk no Dieva mīlestības. Vissvarīgākās rakstiskās liecības par mīlestību atrodamas Jaunajā Derībā. Aplūkojot tās dziļāk, var redzēt, ka tās nesastāv no likuma paragrāfiem, kas pavēl “tev būs”. Tās ir kaut kas vairāk, jo rāda paša Jēzus Kristus taisnumu un mīlestību.

Šādas liecības ir “Kalna sprediķis” (Mateja evaņģēlija 5. – 7.nodaļa), un “mīlestības slavinājums” (1.vēstules korintiešiem 13.nodaļa). Kristus vēlas piepildīt un caurstrāvot ar savu mīlestību arī savu mācekļu sirdis. Tad arī viņi kļūst par jaunu mīlestības avotu. Jēzus saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Jēzū Kristū atklātajā Dieva mīlestībā pret mums izteikta arī kristīgās ētikas pamattēma: “Mīlēsim (angļu valodā: “Mēs mīlam”), jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1.Jņ.4:19). Tāpēc visu pasaulīgo un filozofisko ētikas sistēmu piekritēji kļūdās, apgalvodami, ka viņiem patīk un ir pieņemama kristīgā ētika, bet viņi atsakās pieņemt “tai pievienoto mācību par pestīšanu un tamlīdzīgām lietām”. Šāds domāšanas veids ir diezgan muļķīgs. Tas būtu tāpat, ja mēs teiktu: “Es vēlos šī koka augļus, bet man labāk patiktu, ja tie augtu bez koka”, vai arī: “Man patīk šīs akas svaigais ūdens, bet man nekas nebūtu pretī, ja pati aka būtu aizbērta”.

Roku rokā ar patiesu mīlestību nāk patiesa pazemība. Tikai no šādas mīlestības var izaugt patiesa kristīga sadraudzība un žēlsirdība. Patiesa mīlestība nekad “nemeklē savu labumu” (angļu valodā: “neuzspiež savu viedokli”) (1.Kor.13:5). Tā kā mīlestība nekad nerodas un nedzimst pēc pavēles, nedz arī tiek organizēta ar ārēju līdzekļu palīdzību, tās sākums ir vienīgi sadraudzībā, attiecībās starp “es” un “tu”.

Arī nereliģiskajās ētikas sistēmās un sabiedrības dzīvē mums ir zināma atbildība pret mūsu līdzpilsoņiem. Kristīgajā baznīcā, saskaņā ar kristīgo ētiku, arvien skaidrāk jāuzsver, ka mēs esam “sava brāļa sargs” (1.Moz.4:9). “Esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi” (1.Pēt.3:8). Jēzus Kristus mācību šajā ziņā nevar pārspēt neviena cita ētikas mācība: “Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav”; “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem” (Mk.12:30-31; Mt.7:12). Vēl vairāk, nav ētikas skolotāja, kas spētu dot tādu spēku vai remdēt ilgas pēc tādas mīlestības, kādu var dot Jēzus Kristus. No Viņa plūst mīlestības, žēlsirdības un labo darbu straume, ko arvien var piedzīvot arī no Viņa sekotājiem. Šie labie darbi nekad nevar rasties no cilvēku pašu pūliņiem, uzpūtības vai lepnuma, tie var nākt tikai no patiesā mīlestības avota (Jņ.4:14). Tas uzskatāmi parāda, ka “Viņš mūs pirmais mīlējis”.

Saistībā ar to mums jāuzsver vēl kāds kristiešu ieguldījums ētikas jomā: jēdziens “mūsu tuvākais” jeb “kaimiņš”. Šis jēdziens, kas droši vien sastopams visās valodās, norāda uz kādu, kas “dzīvo blakus mājā vai dzīvoklī”, vai vismaz ļoti tuvu mums. Kristīgajā izpratnē šis vārds nozīmē kaut ko vairāk: cilvēku, kas noteiktā veidā atkarīgs no mums, un mūsu atbildību par viņu. Daudzās, piemēram, vācu un visās skandināvu valodās, šī jēdziena izteikšanai lieto citu vārdu, kamēr angļu valodā – vienu un to pašu. Vāciski saka “der Nächste”, kas nozīmē to, kas tev ir vistuvākais, kaut kas vairāk par parastu “kaimiņu”, un tomēr ne vienmēr radinieku vai ģimenes locekli.* Pasaulīgā ētika vārdu “tuvākais” bieži izskaidro šādi: “Cilvēks, kam ir kāda noteikta vajadzība, ir tavs tuvākais”. Lūkas evaņģēlija 10.nodaļā Jēzus ir devis mums jaunu izpratni par šo jautājumu, apgriežot to kājām gaisā ar savu līdzību par žēlsirdīgo samarieti: “Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” (Lk.10:36). Saskaņā ar vispāratzītiem uzskatiem, tuvākais bija piekautais vīrs. Viņš noteikti bija tuvākais, taču bija kāds, kas pierādīja, ka ir patiess un īsts tuvākais: tas, kas ieraudzīja vajadzību un arī juta savā sirdī, ka viņam ir jāiejaucas un jāpalīdz. Jēzus paskaidrojumam ir tāds garīgs un ētisks spēks, kādu nevar rast nekur citur. Šis ieguldījums ētikas jautājumos ir tāda dāvana pasaulei, kurai līdzīgas nav nevienā citā ētikas sistēmā.

---

* – Angliski šis vārds ir “neighbour”, tulkojumâ “kaimiņš”. Latviešu valodā ar Bībeles tulkojumiem ieviests vārds “tuvākais”, kas labāk atbilst minētajam jēdzienam.