Pasaules Valdnieks
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.
Kristietim šis teikums ir pats par sevi saprotams. Arī reliģiski noskaņoti cilvēki, šķiet, to viegli pieņems. Pat arī ja viņi apšauba daudz ko citu Svētajos Rakstos, tomēr tie piekrīt vismaz 1. Mozus grāmatas pirmajam pantam.
Patiesībā ir bēdīgi, ka šī patiesība ir kļuvusi tik pašsaprotama. Cīņā pret ticības patiesībām tā ir ļoti iedarbīga metode – padarīt tās par pašsaprotamām. Līdz ar to šīs patiesības tiek nobīdītas malā no grandiozās skatuves, kur sastopas lielie pasaules uzskati, un nonāk kaut kur pie fona dekorācijām. – Lai jau tās tur stāv kā lieki krāmi, mirušas un neinteresantas. Ar laiku tās noput un apbružājas un tām vairs netiek pievērsta nekāda uzmanība. Cilvēks ik dienas tām vienkārši paiet garām, un tās vairs neizraisa ne kripatiņas nemiera vai pārdomu.
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Vai mums nevajadzētu mirkli apstāties pie šīm pašsaprotamajām patiesībām un iedziļināties to nozīmē? Tāpēc mūsu ceļojumu, iepazīstot Bībeles pamatdomas, vislabāk būtu sākt, pamatīgi pārdomājot 1. Mozus grāmatas pirmo pantu.
Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Viņš radīja – no nekā. No nebūtības nakts Viņš izsauca laukā debesis un zemi Sava visvarenā vārda spēkā. Viss pieder Viņam, pasaules Valdniekam.
Tas vēl joprojām ir pašsaprotami. Bet pārdomāsim dziļāk. Debesis un zemi uztur Viņa varenais vārds..
Viņš valda jau no paša iesākuma cauri gadu simtiem un tūkstošiem ar Savu visvareno zizli. Viņš patur vērā visas pasaules vēstures norises, un tās caurvij Viņa domas un griba.
Mans prāts nespēj to visu aptvert, jo esmu bezpalīdzīgi ierobežots laikā un telpā. Es neko tā īsti nespēju pieņemt, iekams neesmu to aptvēris trīs dimensiju ietvaros un klasificējis kādā noteiktā vēstures posmā. Mēģinādams saprast pasauli ar zinātnes palīdzību, es visur atklāju to, ko mēdz saukt par cēloni un sekām. Jo vairāk es iedziļinos šais likumsakarībās, jo vairāk viss atklājas kā pilnīga un noslēgta sistēma. Un tomēr Dievs, visas pasaules Radītājs un Kungs, ikvienā šīs sistēmas posmā ir klātesošs kā suverēns Valdnieks.
Arī dabaszinātnes atklājumi, iespējams, palīdzēs manai saprašanai. Tie māca, ka pasaule, kuru varu redzēt tikai trīs dimensijās, patiesībā ir citādi veidota. Pirmkārt, tai ir vēl ceturtā dimensija – laiks. Mans dabiskais vērotāja skats to nespēj ieraudzīt. Tas ir pāri manai saprašanai, ka laiks ir īpašība, kas raksturo lietas – gluži kā augstums un platums. Es taču ar acīm redzu, ka katrai telpai ir savs augstums, garums un platums. Bet tagad, pamatojoties uz ticamiem argumentiem, zinātne apgalvo, ka laiks ir ceturtā dimensija, kas ieskauj visas esošās lietas un ietekmē visus mērus un novērojumus, un šī dimensija ir vienmēr jāņem vērā, lai gūtu precīzus pētījumu rezultātus. Gluži tāpat mans ierobežotais prāts var censties iztēloties, kā dievišķā visvarenība, šī garīgā dimensija, caurauž visu esamību, kuru manas acis redz un rokas jūt. Mehāniski instrumenti šo dimensiju neaizsniedz un neuztver, taču vienlaikus tā ir visur klātesoša un tā ir jāņem vērā, lai iegūtu pilnīgus rezultātus.
Tā es dzīvoju, un Dievs mani apņem no visām pusēm, Viņā es rosos un esmu. Runājot ar Vecās Derības psalma vārdiem:
Tu turi Savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķīga
un pārāk augsta:
es to nespēju saprast.
Vai arī to varam izteikt zviedru dziesminieka vārdiem:
Velti spārnos augšup ceļo,
omēr dzīvoju es Tevī,
Dievs, Tu ieskauj mani Sevī.
Daži uzskata, ka arī tas ir pašsaprotami.
Taču, nopietni ņemot, šī ir ne mazāk dziļa un svētīga patiesība. Mirkli to pārdomāsim: Dievs ir klātesošs visā, kas mums apkārt.
Ir silta vasaras diena, un es staigāju pa mežu. Es šķērsoju grāvmalas un pavasarīgu meža ieloka briksnāju ar pļavu ziediem. Mans ceļš iet caur celmiem un krūmājiem. Sūnas ir kļuvušas jau gluži sausas un čaukst zem maniem soļiem. Smalkajai, garajai meža zālei piemīt zeltains un sarkanbrūns mirdzums tās gaisīgajā buķetē. Tie jau ir pirmie rudens priekšvēstneši. Egļu kroņu šalcošā dziesma augstu vējā ir dziļdomīgs vēstījums par dzīves mūžīgo mainību. Taču tas ir arī kas vairāk. Tā ir visas radības dziesma par savu Radītāju. Arī vēja žūžošana ir Radītāja darbs, pēc Viņa pavēles cauri mežam klīst silta vēja pūsma, arī bagātīgie egļu zari ir Viņa roku darbs. Visa šī dzīve, kas izdzīvo savu ciklu cauri nāvei uz jaunu augšāmcelšanos, ik brīdi pastāv, pateicoties vienīgi Viņa visvarenībai. Rau, tur sēž dižraibais dzenis un klaudzina pa egles stumbru. Tur aizlido zvirbulis, te iemirdzas spāre saules gaismā. Neviens no tiem neies bojā bez Debesu Tēva ziņas. Es noliecos un noplūcu sūnās augošu naktsvijoli. Šis mūsu mežu graciozais zieds ar visu savu neatkārtojami smalko skaistumu ir pārāks par Salamanu visā viņa godībā. Dievs ietērpj puķes un zāli laukā. Ziedi, ko es turu savā rokā, ir auguši pēc Viņa radošās pavēles. Tā ir vēl viena radība blakus man, mana māsa Dievā, tā ir visas pasaules Valdnieka man sūtīts sveiciens. Kad staigāju pa mežu, šis sveiciens dzirdams man visapkārt. Tā ir kā atblāzma no vakara debesīm, tas atspīd jūras skaidrajos ūdeņos, tas stāv klusēdams tumšajā egļu mijkrēslī. Brīžam tas man pat pieskaras, gandrīz fiziski sajūtami – šīs esības tuvums, dievišķā dimensija, kas apņem visu Savā visvarenībā, kas mājo visā un liek atspīdumam no augstākas pasaules mirdzēt pār kalniem un lejām, jā, arī pat mazākajā un sīkākajā ziedlapiņā. Viņš ir klātesošs it visur, mans Draugs vējā un mijkrēslī, mans Dievs.
Tagad es stāvu mutuļojošas kultūras vidū. Vilciens ir apstājies centrālajā dzelzceļa stacijā. Tērauda sliežu pāri laistās virmojošajā vasaras saules svelmē. Pie platformas stāv ātrvilciens, kura ceļš ved pretējā virzienā. No vasarīgu apģērbu un šķindošu ceļasomu drūzmas pēkšņi iznirst lokomotīve kā pēdējais spēka apliecinājums, un aiz tās pazib vesela vagonu virkne ar svaigi krāsotiem sarkaniem korpusiem un melniem, velvētiem jumtiem. Mēdz sacīt, ka ikviena vīra sirdī mājo zēns – tas arī man liek izbaudīt šo skatu.
Jā, arī šeit man ir nepieciešama ticība Radītājam. Arī manis novērotie tehnikas brīnumi ir nākuši no Viņa varenās rokas un pastāv, pateicoties Viņam. Dievs, kas reiz ar Savu radošo vārdu pavēlēja cilvēkam valdīt un pakļaut zemi, ir palīdzējis radīt arī šīs lietas. Tas bija Dieva labais prāts, ka cilvēks apgūst Dieva radīto dabu, rūdot un lejot tēraudu un padarot elektrību par savu kalponi. Kad šis milzenis uzsāk gaitu un zilie zibšņi iedegas logos, un viss smagais vilciena sastāvs ar pārsteidzošu vieglumu uzņem ātrumu, te atkal izpaužas Radītāja visvarenība, kas mājo un darbojas visur, ikvienā šīs brīnišķīgās izrādes brīdī un sprīdī. Ja vien mūsu mazticīgajam laikmetam būtu nedaudz vairāk īstas kristīgas ticības, tad arī mēs ar dziļu godbijību sacītu:
Velti spārnos augšup ceļo,
Tomēr dzīvoju es Tevī,
Dievs, Tu ieskauj mani Sevī.*
Varbūt, ka arī šīs patiesības ir pašsaprotamas.
Tagad savu skatu novērsīsim no apkārtējās pasaules. Tā atrodas Dieva rokās, tā ir no Dieva un pastāv vienīgi Viņā. Un savu skatu es pievēršu sev. Arī es esmu šīs radības daļa. Tas ir skaidrs. Arī es esmu radīts no nekā pēc Radītāja gribas. Tas ir skaidrs. Arī es dzīvoju vienīgi Viņā, no Viņa, caur Viņu, uz Viņu un Viņam. Arī tam ir jābūt skaidram.
Ļaujiet man brīdi pakavēties pie šīs patiesības.
Visas pasaules Valdnieks ir radījis arī mani. No nekā. Es varu aizvērt savas acis un šai mirklī iedomāties tukšo NEKO, melno, klajo tukšumu, kas pat nav nekāda telpa. No NEKĀ, no haosa melnā tukšuma Viņš ir saucis mani laukā, dāvājis man dzīvību un vēlējis man dzīvot. Protams, mana cilvēciskā gudrība man saka, ka Radītājs, Savā varenībā mani radīdams mātes miesās, man ļaudams pieaugt un uzturēdams manu dzīvību, izmantoja un joprojām izmanto matēriju. Bet mana ticība piebilst, ka arī matērija reiz ir radīta no nekā ar Viņa radošo vārdu. Un es labi apzinos, ka bez Viņa visvarenās gribas šie izkaisītie ūdeņraža un slāpekļa, oglekļa un sēra, skābes un metālu atomi nekad nespētu savienoties un izveidot dzīvu cilvēku un vēl mazāka ir iespēja, ka šim veidojumam piemistu spēja dzīvot, kustēties, domāt un apzināties sevi kā dzīvu cilvēku. Man nav daudz jāspriedelē par dvēseles un ķermeņa savstarpējām attiecībām. Es ļoti labi zinu, ka visa mana personība līdz ar visu, kas man pieder, ir Viņa dāvana.
Tas ir tikai un vienīgi Viņa radošais brīnums, ka šodien un šeit es esmu daļa no šīs telpas. Visu savu dzīvi esmu pilnīgi atkarīgs no Viņa varas. Visi dzīvības procesi manos locekļos, visas mīklainās norises manos audos – kaut arī man pašam neizprotamas – ir tas, kas brīnumainā veidā uztur manu dzīvību. Ikviens elpas vilciens, ikviens mana pulsa jauns dzīvības vilnis, ikviena manas apzinīgās dzīves apjausma, tas viss ir atkarīgs no Viņa. Ik brīdi, sekundi pēc sekundes, Viņš atkal un atkal veic Savus radīšanas brīnumus. Ja kaut uz brīdi Viņš no tā visa atrautu Savu roku, iestātos pilnīga nāve, iznīcība un nebūtība. Un Viņš patiešām var tā rīkoties, kad vien vēlas. Jo kurš no jums ar visu savu zūdīšanos un raizēm var kaut drusciņ paildzināt savu dzīvi?
Arī es – kā Viņa darbs un īpašums – esmu pilnīgi atkarīgs no Viņa ikvienā savas būtnes daļiņā. Man pašam nepieder nekas, pat ne šūna, ne asins lāse, pat ne sekunde, ne elpas vilciens, ne iekšējais impulss – tas viss pieder Viņam. Es esmu pilnīgi atkarīgs un piederīgs Viņam, jau no mirkļa, kad manī tika iedegta un uzticēta mana dzīvība, līdz mirklim, kad tā izdzisīs un pārstās būt mana.
Pat ja es noliedzu savu atkarību, tas nekādi nemaina šo patiesību. Es varu Viņam pretoties, iet savu ceļu, bet vienīgi tik ilgi, kamēr Viņš ļauj šo ceļu iet. Es varu staigāt apkārt un tēlot patstāvīgu un neatkarīgu cilvēku. Es varu izdzēst Dievu no savas apziņas, varu saukt sevi par brīvu un bezdievīgu. Taču tā visa ir nožēlojama komēdija, tāpēc ka dienu no dienas, brīdi no brīža es dzīvoju vienīgi no tā, ka pareizi vai nepareizi lietoju Viņa dāvanas. Kārumnieks, kas par savu dievu apzināti ir padarījis bagātīgi klātu galdu un ticību apmainījis pret vīniem un lepniem ēdieniem, nebūtu spējīgs notiesāt nevienu no savām lieliskajām maltītēm, ja Dievs Savā tēvišķajā pacietībā nerūpētos par šā cilvēka ķermeni, kurš atsakās saņemt jebko savai dvēselei. Ar seksu apsēstam cilvēkam, kas pretestībā Dievam meklē savu dzīves jēgu, dzīvodams savās iekārēs, soli pa solim un dienu no dienas ir jāsaņem visi savi spēki no Dieva, lai varētu tos šķiest un lietot nelietīgi. Pat zaimotājs, kas savu rakstāmspalvu mērcē antikrista indē, lai šļāktu šo tinti uz Kristus tēla, nebūtu spējīgs pacelt savu roku pat milimetru virs papīra, ja Dievs Savā visužēlīgajā un nebeidzamajā pacietībā neturpinātu izliet dzīvības spēkus arī pār viņu.
Taču reiz, kad Radītājs beigs šo stāstu par pazudušo dēlu, kad Viņš būs pateicis un izdarījis visu, ko var teikt un darīt viņa atgriešanai, un kad būs izsmelts Viņa pacietības mērs, ko Dievs Savā neizdibināmajā gudrībā ir nolēmis dāvāt Saviem bērniem, tad nepielūdzami atklāsies patiesība, kas izteikta psalma vārdos:
„Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni..
Tu tos aizrauj kā plūdos,
tie ir kā rīta miegs.”
Tad būs pienākusi mūsu likteņstunda, par kuru Salamans mācītājs saka:
un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām..
Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē
un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši,
un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.”
Un dāvana atgriežas atpakaļ pie Devēja. Uzticētie labumi atgriežas pie Tā Kunga. Ar vai pret savu gribu cilvēks kļūst pilnīgi atkarīgs, un šī atkarība kļūst visiem redzama, absolūta un mūžīga.
Ļaujiet man brīdi apstāties un pārdomāt arī šo patiesību.
Es daudz nekā nezinu par tevi, mana nāves stunda, taču zinu, ka tu esi vienīgais droši zināmais punkts manā citādi nezināmajā nākotnē. Un, kad tu nāksi, tu nāksi noteikti un nepārprotami, jo tu nāc kā Visuvarenā kalpone, un tad vairs nebūs neviena, pie kā apelēt. Vienalga, vai es nāvi saucu par savu ienaidnieku un cenšos bēgt no tās apkampieniem, vai arī es stiepju savas rokas tai pretī un saku: „Sveicināta, māsa Nāve!” – abos gadījumos mana bezpalīdzīgā atkarība ir tikpat liela.
Es domāju par visām tām nāves gultām, pie kurām esmu sēdējis. Tā ir brīnumaina un satriecoša izrāde, kad Dievs pārtrauc visus jaunradīšanas procesus un atrauj Savu roku un dzīvais cilvēks kļūst par mirušu ķermeni, gluži tāpat, kā es pats – pašlaik vēl dzīvais cilvēks – reiz kļūšu par mirušu ķermeni.
Domāt par nāvi – tas ir piedauzīgi un atbaidoši. Taču reiz tas man jādara, un es nevaru izvairīties mūžīgi, jo tas ir vienīgais drošais manas nākotnes notikums. Kā bezkaislīgam reālistam man tas vienkārši jādara. Tādēļ es turpināšu. – Te nu ir mana nāves un miršanas gulta. Tur es guļu un vairs nekad necelšos. Dzīve vēl nav beigusies, bet es jūtu, kā mana stunda jau tuvojas. Es nekad vairs necelšu rokas produktīvam darbam, manas kājas vairs nekad nestaigās pa zemi tur, kur tās vēlas. Bez savas gribas, bezpalīdzīgs un pilnīgā atkarībā es tieku aiznests nāves spēcīgajā un tumšajā straumē. „Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” Tā mani aiznes zem Dieva visvarenās rokas, un izdziest mana brīvās izvēles liesma. Dāvana tiek atdota, un aizdevums jāatmaksā. Par ko tagad es domāju?
Varbūt par mana Kunga vārdu smago realitāti: nu ir iestājusies nakts, kad neviens vairs nevar strādāt.
Nu ir pienākušas beigas. Kas darīts, darīts. Vēl vairāk: tas viss ir uzskaitīts un pierakstīts. Es dodos, lai sastaptu Dievu un saņemtu algu par saviem šīszemes darbiem.
Tur jau tie nāk: vecie draugi un vecie ienaidnieki. Varbūt man nav sevišķi paticis rakāties savā pagātnē. Varbūt es esmu centies pārvilkt svītru un doties tālāk. Varbūt man aiz muguras ir palikušas smagas un tumšas atmiņas, varbūt tikai ikdienišķas lietas. Tas vienalga. Visi šie darbi ir tikpat dzīvi un nozīmīgi, ar tikpat lielu un neizbēgamu atbildības smagumu.
Tas viss man jāpārdomā jau tagad, iekams uz manis ir uzgūlies pēdējās atbildības smagais spiediens, un tādēļ man jāpapūlas atsvaidzināt šīs atmiņas. Es sākšu no pašiem pamatiem. Es pētu savu sirdi un iegrimstu starp atmiņām, un tiecos uz dziļumiem – cauri virskārtai un virspusei, ko ik dienas rādu uz āru un bez apdomas stāstu visiem, kas grib klausīties, cauri jūtu iekšējai dzīvei, kas atklājas tikai dienasgrāmatas lapās vai sarunās ar patiesu draugu, tad vēl dziļāk – līdz pašiem pamatiem, līdz dziļākajām un apslēptākajām vietām, kur noglabāts un ieslēgts viss, ko es nekad neuzticētu nevienam draugam, nedz arī dienasgrāmatas lapām. Tur ir atrodami manas dzīves nožēlojamākie un apkaunojošākie mirkļi, kas saglabājušies manā atmiņā kaili un neglīti – tādi, kādi tie allaž bijuši Dieva priekšā. Tur atrodamas manas apslēptākās domas, viltīgākie motīvi un vissmalkāk maskētais egoisms. Tur tas viss ir redzams klajš un atkailināts – tāds, kāds tas allaž bijis Dieva priekšā.
Pēc dziļākajiem un tumšākajiem dvēseles noslēpumiem atklātībā nāk vārdi, kas reiz izteikti dusmās vai vieglprātībā, kādam pāridarītājam vai jautrā draugu kompānijā. Tu it kā atgriezies pagātnē un pēkšņi atkal stāvi šīs nepatīkamās situācijas vidū, un pat tagad šīs atmiņas ir nebeidzami sāpīgas. Cauri griezīgiem smiekliem skan tevis sacītie vārdi, kurus tu pat neuzdrīksties šeit atkārtot. Cauri laikiem asmens ieduras tieši šeit. Piemini šo mirkli! Tas ir no mūžības un saglabāts mūžībai. Tur klātesošs bija arī Dievs, visas pasaules Valdnieks, kas iesākumā radīja debesis un zemi un tāpat tevi, – arī Viņš to dzirdēja.
Ja vien mēs uztvertu šo patiesību nopietnāk!
Taču runa nav tikai par to, ko esmu darījis un kādi darbi mani pavada, bet arī par to, ko neesmu darījis.
Mūžības priekšā mūsu skats uz dzīvi apskaidrojas, un nu mēs visu ieraugām jaunā gaismā. Radīts… Cēlies no Dieva rokas. Viss ir no Viņa un caur Viņu. Un pie Viņa man jāatgriežas. Nekas šeit nav bijis mans.
Kā esmu rīkojies ar to, kas pieder Viņam? Tā kā esmu Viņa īpašums, ir skaidrs, ka man jādzīvo ne tikai caur Viņu un no Viņa, bet arī priekš Viņa. Tagad es saprotu, ka nav jēgas attaisnoties ar morāli tikumisku dzīvi, pat augsti tikumisku dzīvi, ja neesmu rūpējies par lūgšanu un dievkalpojumiem, baznīcu un misiju. Savā dzīvē varbūt sacīju: „Tas mani neskar, pats tikšu galā ar savu dzīvi.” Bet tur, mūžības priekšā, šī frāze man iesprūst kaklā, kad mēģinu apgalvot, ka pats varu tikt galā ar savu dzīvi. MANA?! Nekas taču nav pilnībā mans. Nekas nav bijis, un nekad arī nebūs. Viss ir Dieva. Pat dzīvība pieder Dievam, un tā man tika piešķirta, lai es dzīvotu kā Dieva bērns, kalpojot savam Debesu Tēvam. Ļoti iespējams, ka tā ir visu grēku sakne – Dieva doto dzīvi, ko pienāktos dzīvot Viņam par godu, censties izmantot tā, it kā es pats būtu tās noteicējs.
Tad man atkal jāapklust un jāpadomā. Mana dzīve – Dieva dzīve. Tā ir likta manās rokās, nevis lai ar to rīkotos pēc saviem ieskatiem, bet lai slavētu un godātu Dievu un Viņam kalpotu. Vai mana dzīve ir bijusi slavas dziesma Dievam un upuris Viņa godam? Mana dzīve – Dieva dzīve! Dieva uzturēta, mirkli pēc mirkļa. Cik daudzus no šiem mirkļiem esmu dzīvojis Dievam, cik daudzi no tiem bijuši Dieva rīcībā?
Atceries kaut vai pagājušās darba dienas. Tu pamodies. Kas bija tavas pirmās domas? Ar ko tu iesāki savu dienu? Vai ar klusu lūgšanu Dieva priekšā? Vai tava dzīve – šī svētā dāvana no Dieva rokas – tika nodota Viņam, lai Viņš to valdītu un vadītu pēc Sava svētā prāta? Vai pateicies par dzīvības neaprakstāmo dāvanu? Kā pagāja pārējās dienas stundas? Padomā, kā viss norisinājās pie brokastu galda, pusdienlaika darbos, vakara darbīgajās stundās? Tu zini, ka gan darbam, gan atpūtai ir sava vieta Dieva plānos. Dievs ļauj mums ar visu savu sirdi veltīties darbam un ļauj mums arī priecāties vienam otra sabiedrībā. Taču te ir jautājums par to, vai mūsu dievbērnība darbojas un priecājas sava Debestēva vaiga priekšā. Varbūt tas bija dumpīgais, neatkarīgais egoists tevī, kas – kaut uz īsu brīdi – vēlējās paturēt dzīvi sev un paņemt brīvdienas no Dieva, vismaz uz priekšpusdienu vai kādu sestdienas vakaru? Varbūt tas bija slinkais egoists tevī, kas gribēja paturēt tiesības neuzklausīt nelaimīgo tramīgos palīgā saucienus? Vai varbūt tas vienkārši bija gļēvais grēcinieks, kas brīžam grib un brīžam negrib iesaistīties, un tādēļ ļaujas fantāzijas ceļojumam aiz slēgtajām durvīm? Ir tik daudz veidu, kā paņemt piecu minūšu pauzi vai trīs brīvdienas, lai it kā nevainīgi pierādītu iedzimtā grēka lielumu: rīkoties ar dzīvi pēc sava prāta, dzīvi, kas saņemta no Dieva, lai dzīvotu Viņam par godu.
Ir tik ļoti daudz cilvēku, kas labi zina, ka Dievs ir radījis debesis un zemi, bet nav izdarījuši vienkāršu secinājumu, ka mēs piederam Dievam ar miesu un dvēseli, ar ēdienu un drēbēm, ar darbu un naudu, ar dienas nodarbēm, vakara stundām un nakts atpūtu. No Viņa, caur Viņu un uz Viņu ir visas lietas – arī es. Tātad ir tikai viena reālistiska nākotnes programma, tikai viens veids, kā nodzīvot savu dzīvi un kuram ir nākotne: pilnīgi un bez atrunām padoties Viņa rokās. Es piederu Viņam. Tā tas ir bijis vienmēr. Un tā būs vienmēr – ar vai pret manu gribu. Reiz dzīvības dāvana atgriezīsies Viņa rokās. Mana nabaga dzīve taču ir man tikai aizdota. Tas var izrādīties ļoti briesmīgi – krist dzīvā Dieva rokās, taču, no otras puses, tā ir bezgalīga drošība – padoties Dieva rokās.
Tādējādi es nekad neesmu bezdievīgs, jo būt bez Dieva nav iespējams. Viņš ir ap mani no visām pusēm. Lai kur es dotos un ko darītu, Viņš ir visur klātesošs. Jautājums ir vienīgi par to, vai iešu savu ceļu par spīti Dieva mīlestības nodomam un manas dzīves sūtībai, vai arī padošos Viņa tēvišķajās rokās un ļaušos, lai mani satver un piepilda Viņa dievišķā klātbūtne, kas nepārtraukti ir ar mani un ap mani. Ja ļaušos Viņa vadībai, es būšu nodevis savu gribu Radītājam, kurš arī tagad ik brīdi mani uztur un nemitīgi iedveš dzīvību mana ķermeņa dziļākajos audos.
Es vēlreiz paceļos pāri tagadnībai un iedomājos savu nāves stundu. Es vēlos, kaut varētu sacīt divas lietas, kuras mūsu Kungs sacīja pie krusta, gatavodamies atgriezties pie Tēva, no kura Viņš bija nācis.
Pirmā bija: viss ir piepildīts. Jā, kaut viss būtu piepildīts arī manā nāves brīdī – Dieva plāns un nodoms ar manu dzīvi!
Otrā bija lūgšana: Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu! Jā, kaut arī es tā varētu sacīt savā nāves stundā, pilns paļāvības un prieka, ticības un pateicības! Ieiet Viņa dzīvībā, nonākt Viņa drošajās rokās, pāriet šai dzīvības robežai, Viņa mīlestības uzturēts, caurstrāvots un apņemts, tās mīlestības, kas reiz dāvināja man dzīvību, lai uz mūžīgiem laikiem es būtu Viņa bērns!
Tā jau šeit un tagad es sāku savu nodošanos, kas reiz tiks pabeigta un piepildīta. Es piederu Dievam ar katru sava ķermeņa šūnu. Tādēļ Viņam lai pieder arī mana sirds, prāts, griba un domas. No Viņa es esmu nācis. Caur Viņu es tagad dzīvoju. Pie Viņa es atgriežos. Mana dzīve pieder Viņam. Tādēļ – Viņš būs mana dzīve.
* – Arī te, trešās klases kupejā šai hipermodernajā, elektriskajā vilcienā.
Ieskaties