Grēku piedošana ir vienīgi Dieva lieta

No paša augšāmceltā Kunga mācekļi saņēma Svētā Gara dāvanu un pilnvaras piedot grēkus vai tos paturēt, un šai norisei laikā ir iedarbība arī mūžībā.

“Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:22-23; Mt.16:19, 18:18)

Šo garīgā amata lielumu pareizi var saprast tikai tad, ja zina, ka grēku piedošana ir vienīgi Dieva lieta, jo Viņš vienīgais ir tiesnesis pār visiem cilvēkiem — dzīvajiem un mirušajiem. Triekas ķertā dziedināšana (Mk.2:1-2; Mt.9:2-8; Lk.5:17-26) parāda, kādas savstarpējās attiecības pastāv starp miesas dziedināšanu un grēku piedošanu.

Paralizētais cilvēks un viņa draugi gaidīja, ka Jēzus atdos slimajam viņa veselību. Bet Jēzus uzlūkoja slimo un viņam teica: “Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.” Rakstu mācītājiem, kas tajā noskatījās, tas likās kā Dieva zaimošana, jo viņi skaidri zināja: “Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” (Mk.2:5, 7) Tauta, kas stāvēja apkārt un vēroja šo notikumu, izbijās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem (Mt.9:8).

Bikli vai maldīgi teologi varētu iebilst, ka cietējam tomēr svarīgākais ir miesas dziedināšana, pirms viņam tiek stāstīts par grēku un grēku piedošanu. Bet, pēc Svēto Rakstu liecības, miesas dziedināšana ir tikai grēku piedošanas zīme un apliecinājums. No Svētajiem Rakstiem mēs mācāmies saprast, ka slimības, ciešanas un nāve ir grēka sekas. Tāpēc par Dieva Dēlu, par Dieva Kalpu, ir teikts: “Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:4-5)