Vārds, kas šķīstī

“Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!”” (Lk.17:12-13)

Spitālība jeb lepra ir briesmīga slimība. Tā sagrauj cilvēku, kurš ir pilnīgi tās varā, sapūdēdama to dzīvu. Līdzīgi ir ar grēku, kas cilvēkiem kā Ādama pēctečiem tiek nodots no paaudzes uz paaudzi – kas no miesas dzimis, ir miesa. (Jņ.3:6) Šis mantojums, kas neskartu neatstāj nevienu, padara cilvēku par Dieva dusmības bērnu, par aktīvu Dieva ienaidnieku. No naida pret Dievu cilvēks pūst dzīvs. Ikviens, kas ir bez Dieva, līdzinās lepras slimniekam, ļaujoties miesas un miesas prāta iegribām. (Ef.2:3)

Spitālīgie saprot, ka ir nolemti lēnai nāvei. Līdzīgi bauslība satriec grēcinieku sirdis, liekot tiem saprast, ka nāve laicīgi un mūžībā ir vienīgais, kas tiem pienākas pēc tiesas un taisnības. Kā rakstīts – kādi ir jūsu dzīves augļi? Tādi, par kuriem jums jākaunas! Viņu gals ir nāve! (Rom.3:21)

Bet Jēzus apžēlojas par viņiem, tiklīdz tos ierauga. Pat niecīga ticība, niecīga, vāja cerība spēj satvert glābiņu, jo pats Dievs ir tas, kas dod gribu un veiksmi. (Fil.2:13)

Spitālīgie tiek šķīstīti un sūtīti pie priesteriem, tas ir – uz Jeruzalemes templi, lai tie liecinātu par Dievu un par Jēzu. Deviņi no tiem ar prieku metās ceļā, bet ne tāpēc, ka būtu atpazinuši Jēzū Dievu. Tie gan juta, ka ir dziedināti, taču šķīstīšanas rituāla nobeigumu gribēja izpildīt templī. Viņi neticēja, ka ir jau tīri to vārdu dēļ, ko Jēzus uz tiem runāja (Jņ.15:3), bet gribēja tiem pievienot savus darbus, gluži kā sakot – Dievs no savas puses ir izdarījis visu, tagad mūsu kārta. It kā pestīšana būtu kāda darbu dalīšana. Vārds gan tika uzņemts ar prieku, tomēr nerada sakni. Šie deviņi, lai arī tika dziedināti miesīgi, tā arī nesaprata, kas ir Evaņģēlijs un nesatvēra mūžīgo dzīvību.

To, ka tā ir dziedināšana uz mūžību, pestīšana, to saprata viens no desmit vīriem. Dievišķi ironiski, ka tas bija samarietis, tātad – no neizredzētās tautas, svešais. Viņš “griezās atpakaļ”, lai zemotos Jēzus priekšā un pielūgtu Viņu. Tā ir kardināla priekšstatu maiņa, sapratne par to, ka viņa priekšā ir Kāds, kas nešķīstu dara par šķīstu, no mūžības pieskaroties laicīgajam. Šī ticība nekavējās izpausties ticības augļos – pielūgsmē un pateicībā, atzīšanā un apliecināšanā.

Celies, ej! Tā ir grēku piedošana, apsolījums uz mūžīgo dzīvību. To pašu mēs dzirdam ik reizi Absolūcijā, kad tiek teikts – pēc Jēzus Kristus pavēles es tev piedodu tavus grēkus Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Tā ir dziedināšana mūžībai, miera pasludinājums ticībā taisnotiem Kristus dēļ.