Iestādīšanas vārdi

Mēs jau esam minējuši nozīmīgu faktu, ka iestādīšanas vārdi – tieši tāpat kā Mūsu Tēvs lūgšana – tālāk nav nodoti pilnīgi vienādā formā, bet tajā pašā laikā mēs konstatējām, ka būtībā šo tekstu forma saskan un ka sākotnējā šo vārdu forma joprojām ir atpazīstama. Tā kā Mateja evaņģēlijā ir Marka evaņģēlija teksta forma, vārdos par biķeri klāt pievienojot “grēku piedošanai”, un tā kā garākais Lūkas evaņģēlija teksts balstās uz Pāvila tekstu, sākotnējā Svētā Vakarēdiena vārdu forma ir jānoskaidro, pamatojoties uz Marka un Pāvila tekstu salīdzinājumu.

Šis salīdzinājums rāda, ka Marka evaņģēlija teksta forma ir senāka nekā Pāvila teksts, kurā vārdi par biķeri ir bijuši sajaukti un pavēle atkārtot [šo norisi] ir pievienota abām paskaidrojuma daļām. Mēs esam vienisprātis ar Jeremiju, kas šādi formulē savas rūpīgās iestādīšanas vārdu izpētes rezultātus:

“Senākais iestādīšanas vārdu teksts iegūts, salīdzinot, kuri teksti pilnībā sakrīt ar Marka evaņģēlija tekstu.”

Šajā tekstā lasām: λάβετε τοῦτό ἐστιν τὸ σῶμά μου.. τοῦτό ἐστιν τὸ αἷμά μου τὸ τῆς καινῆς διαθήκης τὸ ἐκχυνόμενον περὶ πολλῶν – “Ņemiet! Tā ir mana miesa.. Šī ir jaunā derība manās asinīs, kas par daudziem top izlietas.”

Ko nozīmē šie Jaunajā Derībā visvairāk apspriestie vārdi? Mums tiek apgalvots, ka “šodien no Cīrihes līdz pat Erlangenei ir kopīgi atzīts.. ka Svētā Vakarēdiena izšķirošie vārdi ir jāsaprot simboliski”, un šis apgalvojums tiek pamatots, norādot uz jaunākajām ekseģēzēm, kuras uzsver, ka Svētā Vakarēdiena vārdiem ir līdzības raksturs. Ja tas patiesi ir pamatots neseno pētījumu rezultāts, tad mēs varētu sagaidīt, ka šīs ekseģēzes ir panākušas vienprātību attiecībā uz to, ko šī līdzība nozīmē. Bet nav nekādu šaubu, ka tas tā nav.

Julihers, kas izveidoja teoriju par to, ka Svētā Vakarēdiena vārdi ir divkārša līdzība, analoga divkāršajām līdzībām par sinepju sēkliņu un raugu, pazudušo avi un grasi un citām, vārdus: “Tā ir mana miesa,” saprot šādi:

Laužot maizi gabalos, Viņš domāja par to, ka līdzīgs liktenis sagaida Viņa miesu, un citādi neuztverot – absolūto līdzības starp Viņa miesu un maizi, kas atradās Viņa acu priekšā, Viņš, redzot savā priekšā klõmenon, saviem mācekļiem teica: tā ir mana miesa; tas pats drīz notiks arī ar manu miesu. To viņi visi varēja saprast… Viņš aprakstīja to, kas Viņa miesai būs jāizcieš, ne to, kas jādara viņa mācekļiem”.

Par salīdzinājuma punktu šeit ir ņemta laušana gabalos un tad arī izliešana. Heitmillers iebilst, ka šis simbolisms var tikt attiecināts uz maizi, bet ne uz biķeri, par kura izliešanu vai baudīšanu nekas nav teikts. Julihera interpretācija aizmirst to, ka maize un vīns tiek izdalīti, lai tos ēstu un dzertu:

Šeit varētu izteikt šo atšķirīgo interpretāciju.. : “Tieši tāpat kā Es jums visiem dodu šo vienu maizi un jūs ēdīsiet no šīs vienas maizes, kas būs kā zīme un pamats ciešākai sadraudzībai, tā Es dodu jums savu miesu, t.i., sevi pašu, un tā jums ir jāuzņem mani sevī kā pamatu visciešākajai brālībai un sadraudzībai”.

Šeit salīdzinājuma punkts ir tajā, ka tas piedalās vienā dāvanā. Althauss šo Tā Kunga darbību tomēr interpretē atšķirīgi:

Šī darbība vispirms jau ir Jēzus pēdējā līdzība: ar simbola, kas papildināts ar paskaidrojošiem vārdiem, palīdzību Viņš pasludina savu nenovēršamo nāvi. Padarot maizi un vīnu par savas upura nāves simboliem, Viņš attēlo savas nāves nozīmi cilvēka dzīvībai: “Jūs dzīvojat tāpēc, ka Es mirstu.”

Darbība reizē ir gan “paraboliska darbība”, gan “īstenota līdzība, t.i., reāla dāvana simboliskā darbībā”. Pēc Althausa domām, salīdzinājuma punkts ir atsevišķa maizes un vīna kā miesas un asiņu simbolu nodošana: “Miesa un asinis tiek nodalītas tikai nāvē. Tādējādi Jēzus ar savu simbolisko darbību norāda uz savu upura nāvi. Dodoties nāvē, Viņš atdod savu dzīvību par saviem mācekļiem”. “Tādējādi sakramenta dāvana nav Kristus dievišķās miesas realitāte, bet Viņa nāve”. Leicmanim ir daudz grūtāk atrast šo salīdzinājuma punktu:

Īpaša problēma rodas, jautājot: kā Jēzus var salīdzināt maizi ar savu miesu un vīnu ar savām asinīm šādā kontekstā? Kur ir salīdzinājuma trešais jēdziens? Senais izteikums, ka maizes laušana gabalos ir simbols miesas saraušanai gabalos, ir pietiekami nepārprotams; bet ir grūti atrast analogu salīdzinājuma punktu attiecībā uz vīnu. Ir taisnība, ka tas tiek “izliets” – no krūkas biķerī, no biķera mutē – , bet visiem šķiet, ka šāds atainojums ir mazāk piemērots: izliešana no krūkas, iespējams, notika, pirms Jēzus runāja.. . Ir viegli saredzēt maizi kā Jēzus miršanas simbolu, kā upuri par saviem ļaudīm; tā tas nav ar vīnu, tomēr ir vārdi, kas šajā tradīcijā ir saistīti ar vīnu, un tie likuši mums pieņemt valdošo koncepciju par upuri un Viņa asiņu derību; un, tikai balstoties uz šo koncepciju, mēs esam nonākuši pie minētās vārdu par maizi interpretācijas.

Jeremija atrod vieglāku ceļu, kā izskaidrot “divkāršo līdzību.” Vispirms viņš pareizi norāda, ka τοῦτό , iespējams, nevar attiecināt uz maizes laušanas darbību vai vīna izliešanas darbību, jo paskaidrojuma vārdi netika teikti vēl ilgi pēc pašām darbībām, tad viņš apgalvo:

Jēzus nepaskaidroja maizes laušanas un vīna izliešanas darbības, bet gan drīzāk pašu maizi un vīnu.. Tertium comparationis maizes gadījumā ir tas fakts, ka maize tika lauzta, un vīna gadījumā – sarkanā krāsa.. Jēzus veiktā maizes laušana ir salīdzinājums ar Viņa miesas likteni, vīnogu vīna krāsa ir salīdzinājums ar Viņa izlietajām asinīm. Jēzus pēdējās līdzības nozīme ir: “Es dodos nāvē kā patiesais Pashā upuris”. Tas, ka šī nāve notiek citu labā, saskaņā ar Jeremiju, netiek izteikts līdzībā, bet tiešā apgalvojumā par Viņa nāves nozīmi, kas tiek pievienots vārdiem par vīnu.

Bet pietiks šo piemēru, kurus mēs te varētu izklāstīt, cik vien nepieciešams. Tie parāda, ka ar līdzības, kas tiek saskatīta Svētā Vakarēdiena vārdos, izskaidrošanu mēs negūstam panākumus. Ekseģēti patiesi mums apgalvo: “To nozīme ir vienkārša. Visi mācekļi to varēja saprast”, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka viņi paši nevar vienoties, kādai šai nozīmei būtu jābūt. Patiesībā simboliskā ekseģēze, šķiet, šodien nav tikusi nekur tālāk par to situāciju, kādā tā atradās XVI gadsimtā, kad Luteram atkal un atkal bija jānorāda, ka viņa oponenti ir vienisprātis tikai vienā jautājumā: ka Svētā Vakarēdiena vārdi jāsaprot simboliski, kamēr viņu viedokļi attiecībā uz to skaidrojumu pilnībā atšķiras. Kas tā varētu būt par līdzību, ja pat erudīti ekseģēti nespēj droši pateikt, ko tā patiesībā nozīmē!

Pieņemsim, ka baznīca tik ilgus gadsimtus ir nepareizi sapratusi Svētā Vakarēdiena vārdus, taču nu viens pētnieks beidzot ir atklājis to nozīmi. Kāda varētu būt šī nozīme? “Man ir jāmirst,” pēc Jeremijas domām, ir “Jēzus pēdējās līdzības nozīme”; Althauss uzskata: “Jūs dzīvojat tāpēc, ka Es mirstu.” Tādā gadījumā ir grūti saprast, kāpēc ir nepieciešamība pēc Svētā Vakrēdiena, jo Jēzus jau pirms tam ir teicis to saviem mācekļiem. Vai Viņš gribēja atkārtot to vēlreiz, īpaši uzsverot to savā aiziešanas stundā, vai tiešas norādes par nenovēršamo Jes.53 piepildīšanos nebūtu bijušas daudz piemērotākas nekā līdzība, par kuras nozīmi pētnieki nespēj vienoties pat pēc deviņpadsmit gadsimtiem. Ir iespējams atbildēt uz šo jautājumu tā, kā to dara Althauss — ka Svētais Vakarēdiens noteikti bija kas vairāk nekā līdzība: “Padarot maizi un vīnu par savas nāves simboliem un sniedzot tos, lai tie tiktu baudīti, Jēzus tajā pašā laikā paraboliskā apsolījumā dāvāja piedalīšanos tajā, kas tika sasniegts ar Viņa nāvi”. Protams, visi ievērojamie Svētā Vakarēdiena vārdu simboliskā skaidrojuma pārstāvji tā ir domājuši, pat Berengārs, Cvinglijs un Oikolampadijs. Neviens no viņiem Svēto Vakarēdienu neuzskatīja tikai par līdzību. Bet varētu viņiem pajautāt, vai šāds viedoklis nebūtu bijis vēl daudz iespaidīgāks, ja Jēzus būtu lietojis skaidru, tiešu apgalvojumu attiecībā uz to, ko Viņš saviem mācekļiem dod, nevis neskaidru līdzību.

Bet varbūt Viņš to darīja! Varbūt Viņa vārdi ir jāuztver burtiski, tieši tā, kā mēs tos lasām! Ja tas ir tā, tad pilnīgi saprotams, ka ekseģēti līdz šim nav nonākuši līdz visiem pieņemamam līdzības, kas it kā ietverta Svētā Vakarēdiena vārdos, skaidrojumam. Kā var izskaidrot līdzību, kas nemaz nav līdzība! Iespējams, šī jaunākās ekseģēzes neveiksme palīdzēs satricināt to dogmu, kas modernajā protestantismā ir uzturēta ar pārsteidzošu kritiskās domas trūkumu — ka touto estin to sõma mou nevar nozīmēt neko citu kā tikai: “Tas nozīmē manu miesu,” īpaši kopš saitiņa “ir”, iespējams, pat netika lietota aramiešu valodā.

Tā noteikti nebija tikai vairāk vai mazāk ievērojama dogmatiska stūrgalvība, kā tas šodien tiek uzskatīts, kas lika Luteram izrādīt pretestību pret to, ka Cvinglijs est saprata kā significat. Tam bija arī filoloģisks pamatojums. Tam pamatā bija arī Lutera ārkārtīgi labā valodas un stila izjūta, kurā lielākais Bībeles tulkotājs, kādu kristietība jebkad ir radījusi, tālu pārspēja savus humānisma laika līdzgaitniekus.

Tagad pajautāsim, kā Jēzus būtu sevi izteicis sevi, ja Viņš būtu gribējis to darīt ar līdzības palīdzību. Lomeijers, komentējot Jeremijas mēģinājumu saprast [Jēzus] vārdus kā divkāršu līdzību, saka:

Lingvistiski tam būtu jāskan homoion esti to sõma mou toutõ vai aptuveni homoia estin hē basileia tõn ouranõn zumē. Arī atsaukšanās uz paskaidrojuma vārdiem, kas seko neraudzētajai maizei, “šī ir ciešanu maize,” neko nepierāda. Jo ar vārda “maize” atkārtošanu skaidri tiek norādīts uz salīdzinājumu, un šī atkārtošana ir tieši tas, kā kopumā trūkst Jēzus vārdos.

Nelīdz arī atsaukšanās uz tādiem izteikumiem kā: “Es esmu dzīvības maize,” “Es esmu patiesais vīnakoks” vai “Es esmu Labais Gans,” jo šajos izteikumos “Es esmu” it nemaz nenozīmē “Es nozīmēju.” Neviens nenoliedz, ka esti var tikt lietots arī ar nozīmi “nozīmēt”, bet šajā gadījumā salīdzinājumam jābūt atpazīstamam kā salīdzinājumam. Tas attiecas arī uz parabolisku darbību. Tādējādi Agabs Ap.d.21:11 skaidri parāda, ka viņš lietojis parabolu, sakot vārdus: “Tāpat jūdi saistīs Jeruzalemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.” Līdzīgi skaidrojumi tiek doti par paraboliskām darbībām Jer.19:19 u.trpm. un Ec. 4:1 u. trpm.; 5:1 u. trpm. (Ir ievērots “tāpat.. kā” Jer.19:11 un turpinājums: “Tāda ir Jeruzaleme,” Ec.5:5 u. trpm.)

Ir lingvistiski neiespējami saprast Svētā Vakarēdiena darbību un vārdus kā līdzību. Tur, kur tas ir mēģināts, tas nav noticis filoloģisku apsvērumu dēļ, bet – un tas ir atklāti jāatzīst – tikai balstoties uz tādiem apsvērumiem, ka, ja iestādīšanas vārdi tiek saprasti burtiski, šķiet, ka tie izsaka kaut ko absurdu.

Svētā Vakarēdiena vārdi patiesi šķiet paužam kaut ko absurdu, ja tos uztver burtiski. Kā Jēzus var teikt, ka maize, ko Viņš tur savās rokās, ko Viņš lauž un dala, ir Viņa miesa un ka vīns biķerī ir Viņa asinis? Un, ja Viņš patiesi to domāja, kā mācekļi to varēja saprast? “Kā Jēzus varēja dot saviem mācekļiem savu paaugstināto miesu, kamēr Viņš joprojām bija miesā klātesošs un sēdēja viņu priekšā un paaugstināšanai vēl tikai bija jānāk? .. Un, pats svarīgākais, mācekļi absolūti nebija spējīgi saprast tos vārdus šādā nozīmē. Tomēr Jēzus pavisam noteikti šajā nopietnajā brīdī neuzdeva viņiem kādu mīklu”. Bet ja, kā mēs to redzējām, Svētā Vakarēdiena vārdi kļūst par neatminamu mīklu, ja kāds mēģina skaidrot tos kā līdzību, kā tad lai mēs izvairāmies no šī absurda? To var izdarīt, ja pieņemam, ka Jēzus saviem mācekļiem deva “miesu” un “asinis” ne simboliski, bet patiesībā, pieņemot, ka vārdi “miesa” un “asinis” nenozīmē to, ko mēs parasti mūsu valodā saprotam ar “miesu” un “asinīm.” Un tādējādi “miesas” kā “personas” izpratne mūsdienās ir ļoti populāra. Ja: “Tā ir mana miesa,” aramiešu valodā ir izteikta ar vārdiem den hu gufi, kā tas šodien ir vispārpieņemts, tad gufi, “mana miesa” viegli tiek saprasta tādā nozīmē, kādā tas parasti tiek lietots, proti, “Es pats.” Rūpīgās pārrunās par šo jautājumu Dalmanis nonāk pie secinājuma: “Būtu iespējams pieņemt, ka guphi nozīmē “Es pats”. Tomēr fakts, ka agrīnie kristieši nesaprata to šādā nozīmē, tāpat arī mūsu Kunga atsaukšanās uz savām asinīm, izdalot vīnu, padara nepieciešamu tulkojumu “mana miesa”. Patiesībā šādam vārdu “mana miesa” skaidrojumam ir jēga tikai tad, ja ir iespējams atrast līdzīgu pārnestu nozīmi attiecībā uz asinīm, par kurām tādas nav, vai arī, ja piekrīt R.Oto un viņa sekotājiem, kas noraida, ka Jēzus vispār teica kādus vārdus pār biķeri, ko mēs uzskatījām par neiespējamu jau citā saistībā. Ja vārdi: “Manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas,” neapšaubāmi nozīmē Jēzus patiesās asinis, kas tika izlietas uz krusta, tad “mana miesa” var nozīmēt tikai Viņa patieso miesu, kas tika nodota nāvei.

Lomeijers ir izvirzījis vēl vienu jaunu skaidrojumu par miesu un asinīm. Kā mēs to jau redzējām, viņš atzīst, ka ir neiespējami Svētā Vakarēdiena vārdus saprast kā līdzību. “Tādēļ mēs šeit neesam iesaistījušies kāda trešā faktora meklējumos, ar kura palīdzību maize un miesa varētu tikt salīdzinātas savā starpā…”, bet “domājamā maizes un miesas identitāte ir mīkla un noslēpums, kas sevī ietver rīcības jēgu.” Apgalvojumos “Tā ir Mana miesa” un “Šīs ir manas derības asinis” vārds “tas” ir jāuztver kā predikāta lietvārds, ne kā teikuma priekšmets. Šie apgalvojumi pasaka nevis to, kas ir maize un vīns, bet gan to, kas ir miesa un asinis. “Tādēļ maize, ko mācekļi ēd, un vīns, ko viņi dzer, nenozīmē neko citu, kā tikai sadraudzību piepildījumā. Miesa un asinis nenozīmē neko citu, kā tikai šī Skolotāja zemes dzīvi, kurš ir viņu sadraudzības īstenība un paraugs. Tādēļ maizes un vīna identitāte kļūst iespējama sadraudzības idejā.” Līdz ar to pēdējā mielastā veiktās darbības, kā arī paskaidrojošo vārdi par maizi un vīnu nozīme tiek izteikta sekojoši: “Tā kā Mana miesa līdz šim bija mācekļu sadraudzības veids un būtība, tad tagad tā ir kopīga maizes ēšana”; apgalvojot par paraugu ņemot pazīstamo Jēzus teicienu: “Kur divi vai trīs maizi lauž, tur Es esmu viņu vidū.”

Šādā gadījumā līdzīgi ir jāsaprot arī derības asinis. Lai cik skaidri Lomeijers būtu izskaidrojis šo teoriju, tā vienkārši nav pieņemama. Vārda τοῦτό uzskatīšana par predikāta lietvārdu, kas novietots teikuma sākumā, ir pārāk mākslīgs veidojums, un ievērojot to, ka jau kopš senbaznīcas laikiem τοῦτό vienmēr ir ticis saprasts kā teikuma priekšmets, tādēļ šādam apgalvojumam būtu vajadzīgs labāks pamatojums. Tas sabrūk, tiklīdz aplūkojam vārdus, kas runā par biķeri 1.Kor.11:25: τοῦτο τὸ ποτήριον ἡ καινὴ διαθήκη ἐστὶν ἐν τῷ ἐμῷ αἵματι, un Lk.22:20: τοῦτο τὸ ποτήριον ἡ καινὴ διαθήκη ἐν τῷ αἵματί μου . Jo šajā gadījumā “šis biķeris” bez šaubām tiek saprasts kā teikuma priekšmets, un nav ne mazākā pamata domāt, ka tas būtu citādi Marka un Mateja evaņģēlijos. Aplūkojot Lomeijera tēzi neatkarīgi no šī jautājuma, tā izsaka to, ka ar jaunas “miesas” un “asins” interpretācijas palīdzību tiek veikts jauns mēģinājums izveidot maizes un miesas identifikāciju. Saskaņā ar Lomeijeru “miesa un asinis” nenozīmē “neko citu, kā tikai šī viena Skolotāja zemes dzīvi,” un “Mana miesa” nozīmē “Skolotāja personu.” Viņš neapskata šī izteikuma izcelsmi aramiešu valodā. Bet ko nozīmē “Manas derības asinis”? Par to tikpat skaidri nekas netiek teikts. Mums ir teikts tikai tas, ka vārdi par biķeri saka to pašu, ko vārdi par maizi, un maizes un vīna novienādošana (pielīdzināšana) nozīmē: “Tas, kas ir Viņa dzīvības un nāves saturs un spēks, tagad notiek ēšanas un dzeršanas sadraudzībā”. Tādā gadījumā nepastāv maizes un vīna faktiska identitāte ar Kristus miesu un asinīm, bet gan abu funkcionāla identitāte. Maize un vīns, jeb precīzāk, maizes un vīna ēšana un dzeršana tagad veic to pašu sadraudzības veidošanas funkciju, kuru pirms tam veica Kristus miesa un asinis, jeb precīzāk, Viņa miesiskā klātbūtne un Viņa nāve: “Tādejādi, kur vien mācekļi kopā lauž maizi un dzer vīnu, tur šī maltīte rada to pašu sadraudzību, tikpat vēsturisku, cik eshatoloģisku, kas pirms tam bija iemiesota Skolotāja personā. Izsakoties vēl precīzāk, brāļu sadraudzība, kas tiek realizēta ēšanā un dzeršanā, ir Tā Kunga klātbūtne”.

Bet mums tikai ir jāpajautā, vai šī sadraudzība, vai arī Kunga klātbūtne nevarētu tikt panākta arī citos veidos, vai nav tā, ka tur, kur divi vai trīs pulcējas Viņa vārdā, lai uzklausītu Viņa vārdu un vērstos pie Viņa lūgšanās, tur Viņš ir viņu vidū, un mēs atklājam, ka šajā teorijā nav reālas maizes identifikācijas ar miesu un vīna ar asinīm. Tā neizskaidro miesas un maizes, asins un vīna pielīdzināšanas “mīklu un noslēpumu”; drīzāk tā ar savu komplicēto skaidrojumu sagrauj šo identifikāciju. Arī Lomeijers uzskatīja, ka maize īstenībā nav Kristus miesa un vīns patiesībā nav Viņa asinis.

Tomēr ir arī vēl kas daudz būtiskāks iebilstams pret visiem šiem jaunu interpretāciju mēģinājumiem. To aizstāvji var izskaidrot tikai neapstrīdētu faktu, ka baznīca vienmēr maizi ir uzskatījusi par Kunga patieso “miesu” un vīnu – par Viņa patiesajām asinīm, tādā veidā, ka šī ekleziastiskā Svētā Vakarēdiena vārdu izpratne pārstāv vai nu pārpratumu, vai kādu sākotnējā Svētā Vakarēdiena vēlāku attīstības formu. Bet kad varētu būt izveidojies šāds pārpratums vai vēlāka attīstības forma? Varbūt pirmoreiz līdz ar Ignāciju otrā gadsimta sākumā vai ar Justīnu otrā gadsimta vidū? Vai tā reālistiskā Svētā Vakarēdiena vārdu izpratne, kas sastopama jau pie Pāvila un evaņģēlijos, nav senākā liecība par Svēto Vakarēdienu? Pat tie pētnieki, kas uzskatīja, ka pats Jēzus vārdus “miesa” un “asinis” lietoja pārnestā nozīmē, atzīst, ka tādās vietās kā 1.Kor.10 un 11.nod. vai Jņ.6:51b-58 Iestādīšanas vārdu reālistiska izpratne ir pati par sevi saprotama. Šo jautājumu ir nepieciešams izpētīt.