Bauslības nolūks

Bauslība rada grēka pārlieko grēcīgumu, un to apliecina apustulis Vēstulē romiešiem 7. nodaļā. Proti, Bauslība ir ne tikai kā spogulis, kas mums atklāj grēku, bet ar savu aizliegumu tā pamodina snaudošo grēku cīņai un rosībai, kas vairs nepaliek apslēpta, un grēcinieks vairs nevar sevi uzlūkot kā bezgrēcīgu.

“Bet grēks, baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs..” (Rom.7:8-9). Un tūlīt grēcinieks, kas iepriekš bija pašapmierināts, bezrūpīgs un spēcīgs, kļūst nožēlojams un visa pasaule tam paliek par šauru; iepriekš saldā grēka dzīve tam kļūst rūgta, kā svešas zemes tuksnesis, kad tālu no tēva mājām jākalpo svešiniekiem.

Šis pāri plūstošais grēcīgums kalpo cilvēka labumam! Bauslības nolūks ir nevis darīt cilvēku dievbijīgu, bet vairot grēkatziņu. Tad nu reiz par visām reizēm ievēro un paturi prātā, ko Svētie Raksti saka: ka “bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos”. Ievēro — nevis lai pārkāpums tiktu pārvarēts un uzveikts, bet gan “lai pārkāpums vairotos”.

Tas nozīmē ka tad, kad vēlies kļūt labāks, tu kļūsti sliktāks, kad vēlies būt svēts un patīkams, tu kļūsti nepatīkams, un pārkāpums vairojas. Tu gribi mīlēt Dievu, bet jūti naidu vai vismaz nepārvaramu vēsumu savā sirdī. Tu vēlies būt jauks un pazemīgs, bet tevī mīt rūgtums. Tu vēlies būt šķīsts domās un sirdī, bet tevī atklājas visādas kārības. Tu vēlies būt pazemīgs un satriekts, bet esi ciets kā krams, stīvs un augstprātīgs. Tāpēc Pāvils runā par Bauslības vārdiem, kam vajadzēja atnest dzīvību, taču tie atnesa nāvi, un grēks kļuva pārpārēm grēcīgs. Tāda ir Bauslības iedarbība, kad tā ienāk cilvēka sirdī (Rom.7:7-13).