Tie, kuri neņem vērā atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju

Atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju adekvāti neievēro un, līdz ar to, tās sajauc šādi grupējumi.

• Katoļi, kuri to dara, lai pamatotu savu postošo mācību par pestīšanu pēc darbiem un pašas pestīšanas nedrošību. Tridentas koncils (VI ses., kan. 20) nepārprotami nosoda mācību, ka
  

  “Evaņģēlijs ir absolūta un beznosacījumu premisa mūžīgās dzīvības iemantošanai, neievērojot nosacījumu, ka [cilvēkam] ir nepieciešams vispirms ievērot bauslību”.

• Kalvinisti, kuri noliedz vispārējo žēlastību un Svētā Gara darbību caur Dieva ieceltajiem žēlastības līdzekļiem. Šo maldu rezultātā viņi nepasludina Evaņģēlija vispārējos žēlastības apsolījumus visiem grēciniekiem, bet gan apgalvo, ka grēcinieka pestīšana ir atkarīga no viņa atbilstības noteiktiem nosacījumiem, pēc kuriem Dievs pieņems grēciniekus. Saskaņā ar Čārlzu Hodžu, “ārējais aicinājums” ir “pestīšanas apsolījums tiem, kuri atbilst visiem šiem nosacījumiem,” savukārt Evaņģēlijs ir “to nosacījumu pasludinājums, pamatojoties kuros Dievs vēlas pestīt grēciniekus, un grēkā kritušu cilvēku pienākumu izklāsts saistībā ar šo pestīšanas plānu”. Tātad, galu galā, kalvinisti pieļauj to pašu liktenīgo kļūdu, kuru katoļi.
• Sinergisti, kuri noliedz pestīšanu vienīgi no žēlastības un padara pestīšanu par atkarīgu no paša grēcinieka izšķiršanās par labu žēlastībai. Saskaņā ar sinergismu, Evaņģēlijs ir Dieva žēlastības apsolījums visiem tiem, kuri pielāgosies šai žēlastībai. Tādēļ sinergisms ir atgriešanās katoļu pelagiāņu nometnē.
• Visi modernisti, kuri noliedz vietniecisko gandarīšanu, jo, tā kā viņi noliedz Kristus vietniecisko izpirkšanu, tad viņiem ir jāmāca pestīšana pēc darbiem, proti, ka grēcinieks savus grēkus izpērk pats.
• Atsevišķi mūsdienu teologi, kuri apgalvo, ka starp bauslību un Evaņģēliju pastāv kāda “augstāka vienība”. Pēc viņu domām, bauslība un Evaņģēlijs atšķiras vienīgi pēc formas, nevis pēc satura, jo abi, kā viņi to maldīgi apgalvo, pieprasa no grēcinieka morālus darbus. Šajā gadījumā Evaņģēlijs, galu galā, kļūst par modificētu bauslības formu. Šis maldīgais uzskats, protams, pilnībā anulē atšķirības starp abām mācībām. Tas pārvērš Evaņģēliju bauslībā un padara grēcinieka pestīšanu par atkarīgu no viņa paša paklausības.

Luters, kurš pēc šo maldu mācītāju vārdiem arī esot atbalstījis šādu uzskatu, patiesībā nodalīja bauslību no Evaņģēlija kā vairāk nekā pretnostatījumu.

Noslēdzot šo nodaļu, jāatzīmē, ka visos gadījumos, kad bauslība tiek sajaukta Evaņģēliju, tas tiek darīts ar vienu un to pašu mērķi, proti, darīt galu “ģeķīgajai sludināšanai,” saskaņā ar kuru krustā sistais augšāmcēlies Pestītājs ir cilvēces vienīgā pestīšanas cerība un, līdz ar to, apstiprināt pagānisko mācību par pestīšanu pēc darbiem.

Šo teoloģisko maldu rezultātā tiek zaudēts “Dieva jērs, kurš nes pasaules grēku” (Jņ.1:29). Luters pamatoti saka:

“Ja kāds noliedz, zaimo vai pazemo Kristu vienā jautājumā vai mācībā, arī citur nevar viņu pareizi mācīt vai pagodināt.”

Nedaudz izsmalcinātākā veidā bauslību un Evaņģēliju sajauc tie, kuri mīkstina bauslības prasības, mācot, ka Dievs ir apmierināts, ja cilvēks to pilda tik daudz, cik viņš to spēj; arī tie, kuri piešķir Evaņģēlijam legālisma elementus, laupot tam tā mierinājumu; un arī visi tie, kuri sludina bauslību grēku nožēlas pilniem grēciniekiem, un Evaņģēliju – pašpārliecinātajiem un vienaldzīgajiem. Tātad, bauslība un Evaņģēlijs var tik sajaukti gan pēc to rakstura un satura, gan pēc to funkcijām, gan pēc cilvēkiem, uz kuriem tie ir attiecināti. Taču allaž, kad bauslība tiek sajaukta ar Evaņģēliju, tiek sagrauta mācība par pestīšanu no žēlastības un pārliecība par pestīšanu. Patiesībā tur, kur netiek ievērotas un pielietotas atšķirības starp bauslību un Evaņģēliju, neviens cilvēks nevar kļūt par kristieti. Tādēļ rūpīgi pārdomāsim Lutera vārdus:

“Šī bauslības un Evaņģēlija nošķiršana ir lielākā kristietības māksla, kas ir izprotama un kura būtu jāizprot visiem, kuriem ir tas gods tikt dēvētiem par kristiešiem.”