Kristīgs, svētīgs un vajadzīgs Lielā katehisma priekšvārds

Uzticama un nopietna Dr. Mārtiņa Lutera pamācība visiem kristiešiem, it sevišķi mācītājiem un sludinātājiem, lai tie ik dienas centīgi vingrinātos katehismā – visā svēto rakstu īsā kopsavilkumā – un vienmēr to arī mācītu.

Mēs stingri un neatlaidīgi prasām un lūdzam mācītājiem ne tikai pašiem lietot katehismu, bet piekodināt to darīt arī citiem, jo diemžēl redzam, ka daudzi mācītāji un sludinātāji šai ziņā ir ļoti kūtri, necienīdami ne savu amatu, ne šo mācību. Daži tā rīkojas savu iedomāti lielo zināšanu dēļ, bet citi tīra slinkuma un vēdera kalpības dēļ, it kā tie būtu sludinātāji un mācītāji tikai vēderam un tiem nekā cita nebūtu ko darīt, kā vien baudīt labumus, ko viņi iegūst savas dzīves laikā, kā tas bija ierasts pie pāvesta.

Lai gan viss, kas mācāms un sludināms, tagad ir skaidrā, saprotamā veidā plaši pieejams daudzās noderīgās grāmatās – Sermones per se loguentes, Dormi secure, Paratos et Thesauros – , tomēr daudzi nav tik dievbijīgi un godīgi, lai šīs grāmatas pirktu, bet, ja tās tomēr tiem ir, tās netiek ne rokās ņemtas, ne lasītas. Ak! Tie visi ir nekrietni rīmas un vēdera kalpi, kuriem labāk būtu bijis kļūt par cūkganiem un suņu puišiem nekā par dvēseļu kopējiem un mācītājiem.

Tagad, kad viņi atbrīvoti no nevajadzīgās un apgrūtinošās pļāpāšanas (septiņām kanoniskajām stundām), viņiem tā vietā vajadzētu no rīta, pusdienlaikā un vakarā izlasīt vismaz vienu vai divas lappuses no katehisma, lūgšanu grāmatas, Jaunās Derības vai kādas citas vietas Bībelē un lūgt Mūsu Tēvs par sevi un savas draudzes ļaudīm, lai tādā veidā parādītu godu un pateicību Evaņģēlijam, kas atbrīvojis viņus no tik daudzām nastām un apgrūtinājumiem, kā arī vajadzētu kaunēties par to, ka līdzīgi cūkām un suņiem viņi no Evaņģēlija nepatur neko vairāk kā vien slinku, postošu un nekrietnu miesīgu brīvību.

Nemācītie ļaudis diemžēl jau tā par maz ņem vērā Evaņģēliju. Pat tad, ja cenšamies visiem spēkiem, neko īpašu nevaram sasniegt, un kas gan notiks tad, ja paliksim nevērīgi un slinki, kādi bijām pāvesta laikos?

Tam klāt nāk nekrietnais netikums un apslēptā drošības un apnikuma sērga, proti, daudziem šķiet, ka katehisms ir vienkārša un nenozīmīga mācība, kura, reiz izlasīta, ir skaidra. Vienreiz izlasījuši, tie grāmatu met kaktā un kaunas to lasīt vēlreiz.

Jā, arī starp dižciltīgajiem atrodas tādi nelieši un skopuļi, kas apgalvo, ka nevajag ne mācītājus, ne sludinātājus, jo viss atrodams grāmatās, un katrs pats no tām it labi var mācīties. Draudzēm viņi ļauj sabrukt un aiziet postā, bet mācītājiem un sludinātājiem ciest badu, trūkumu, gluži kā tas trakajiem vāciešiem piederas. Jo starp mums, vāciešiem, ir tādi nekrietni ļaudis, un mums tie ir jāpacieš.

Bet par sevi es saku: arī es esmu doktors un sludinātājs, tikpat pieredzējis un izglītots kā visi šie pārdrošnieki. Tomēr es daru kā bērns, kas mācās katehismu, – es to lasu un atkārtoju vārdu pa vārdam ik rītu un, kad man ir laiks, svēto lūgšanu, baušļus, ticības apliecību, psalmus utt. Un tomēr man vēl ik dienas ir jāturpina lasīt un studēt, taču es vēl neesmu to apguvis tā, kā vēlētos,

un man jāpaliek bērnam un katehisma skolniekam, kāds es arī labprāt palieku. Bet šie smalkie un lepnie zeļļi, vienreiz izlasīdami, grib kļūt doktori pār visiem doktoriem. Tie domā, ka tūlīt visu prot un ka tiem vairāk neko nevajag. Tiešām, ar to viņi skaidri pierāda, ka nicina gan savu kalpošanas amatu, gan ļaužu dvēseles, gan pašu Dievu un Viņa vārdu. Zemāk viņi nevar vairs krist, jo tie jau tā ir zemu krituši. Tiem vajadzētu kļūt kā bērniem un sākt mācīties sen malā nolikto ābeci.

Tāpēc es, Dieva dēļ, lūdzu šos pārdrošos svētuļus un slinkos resnvēderus ticēt, ka viņi nebūt nav tik mācīti un augsti doktori, kā iedomājas, un – lai gan tiem šķiet, ka viņi visu labi prot – neuzskatīt, ka ir katehismu jau iemācījušies un zina pietiekami labi. Arī tad, ja viņi visu zinātu un pilnīgi izprastu (kas gan šai dzīvē nav iespējams), tad tomēr būtu vērts katehismu ik dienas lasīt, pārrunāt un pārdomāt, un tas nestu augļus. Proti, šādā lasīšanā, pārrunās un pārdomās Svētais Gars ir klātesošs un dod arvien vairāk gaismas un gara pacilātības, tā ka šī mācība kļūst tīkamāka un saprotamāka, kā to Kristus apsola Mateja evaņģēlijā 18:20: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū.”

Turklāt, ja cilvēks darbojas ar Dieva vārdu, par to runā un to pārdomā, – tas ir lielākais palīgs pret velnu, pasauli, miesu un visām ļaunajām domām. Arī pirmais psalms teic svētīgus tos, kuri “dienām un naktīm domā par Viņa bauslību”. Nav šaubu, ka vīraks vai citas kvēpināmās zāles velnam kaitē mazāk nekā Dieva vārds un baušļi, kad par tiem runā, dzied vai domā. Lūk, tas patiesi ir svētais ūdens un zīme, no kuras viņš bēg un ar kuru viņu var aizdzīt.

Ja arī tu negūtu nekādus citus augļus vai labumu, tev tomēr katehisms būtu labprāt jālasa, jāpārdomā un jāpārrunā jau tādēļ vien, ka tā vari aizdzīt velnu un ļaunas domas; jo velns nespēj Dieva vārdu ne klausīties, ne paciest. Un Dieva vārds nav kaut kāda tukša pļāpāšana kā stāsti par Bernes Dītrihu, bet, kā Pāvils Vēstulē romiešiem 1:16 saka, ka tas ir “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”. Ja, tiešām, tas ir Dieva spēks, kas rada velnam dedzinošas sāpes un palīdz mums vairāk par visu, mūs stiprinādams un mierinādams.

Ko lai es vairāk vēl saku? Man nepietiktu ne laika, ne papīra, ja es gribētu minēt visu, ko Dieva vārds dara, un visus tā augļus. Velnu dēvē par tūkstoš mākslu meistaru. Kā tad lai sauc Dieva vārdu, kas šo tūkstoš mākslu meistaru var padzīt un iznīcināt ar visu viņa māku un varu? Tiešām, tad man ir jābūt vairāk nekā simttūkstoš mākslu pratējam.

Vai mums, kas gribam būt mācītāji un sludinātāji, vajadzētu šo varu, šo spēku, visu šo derīgo un auglīgo tik vieglprātīgi noniecināt? Ja tā, tad lai mums nedod ēst, uzrīda suņus un nomētā ar zirga mēsliem, jo mums tas viss, gluži ka dienišķā maize, ir vajadzīgs katru dienu, lai ik dienas turētos pretī tūkstoš mākslu meistara – velna – uzmācībai un uzbrukumiem.

Un, ja ar šo pamudinājumu ik dienas lasīt katehismu vēl būtu par maz, tad Dieva bauslim 5. Mozus grāmatā 6:7 – kas stingri pavēl domāt par Viņa vārdiem gan sēžot, gan mērojot ceļu, gan dodoties gulēt, mostoties, gan tos kā zīmi pie rokas piesienot, vienmēr tos acu priekšā paturot – taču vajadzētu būt pietiekami pārliecinošam. Bez šaubām, Dieva vārds to nesaka un neprasa bez iemesla, bet gan tādēļ, ka zina mūsu bēdas un vajadzības. Dievs grib mūs brīdināt un pasargāt, dot stipras bruņas pret velna ugunīgajām bultām un labas zāles pret velna doto ļauno indi.

Ak, kādi gan traki un neprātīgi nerri mēs esam, ka, dzīvodami starp tādiem vareniem ienaidniekiem kā velni, nonicinām savas bruņas un ieročus, būdami pārāk slinki, lai tos uzlūkotu vai pat domātu par tiem.

Un ko dara šie pārgalvīgie un apnicīgie svētuļi, kuri nevēlas vai nespēj ik dienas lasīt un mācīties katehismu, vai viņi domā, ka ir gudrāki par pašu Dievu un Viņa svētajiem eņģeļiem, praviešiem, apustuļiem un visiem kristiešiem? Pats Dievs nekaunas ik dienu to mācīt, it kā neko labāku nezinādams, un vienmēr māca vienu un to pašu, nevis ko jaunu vai citādu. Arī visi svētie nezina neko citu labāku, ko mācīties, nevarēdami to pilnīgi apgūt. Vai tad mēs, tikai reizi dzirdējuši un lasījuši, varētu iedomāties, ka esam tie smalkākie zeļļi, kas visu prot, un ka tādēļ mums vairs nevajag ne lasīt, ne mācīties? Vai tad vienā stundā mēs spējam iemācīties to, ko pats Dievs, mācīdams no pasaules sākuma līdz pat tās galam, nav spējis iemācīt un ko mācījušies visi pravieši un svētie, kuri tomēr vēl arvien paliek tikai mācekļi?

Ir taču tā, ka tam, kas labi pazīst desmit baušļus, jāzina arī visi Raksti, lai vienmēr varētu palīdzēt, mierināt un dot padomu, vērtēt un kārtot garīgās un laicīgās lietas, un būt tiesnesis pār visām mācībām, kārtām, gariem, tiesībām un visu, kas vien pasaulē sastopams. Vai tad psalmi nav vienas vienīgas pārdomas un vingrināšanās pirmajā bauslī?

Tagad es labi zinu, ka šādi sliņķvēderi un pārgalvji nesaprot nevienu psalmu, nemaz jau nerunājot par visiem Svētajiem Rakstiem, un domā, ka zina katehismu, kas ir visu Svēto Rakstu kopsavilkums, bet patiesībā to nonievā.

Tāpēc es vēlreiz lūdzu visus kristiešus, it sevišķi sludinātājus un mācītājus, necensties pāragri kļūt par doktoriem un nedomāt, ka zina visu, jo ar cilvēka iedomām ir tāpat kā ar nostieptu audeklu – arvien tiek nomērīts īsāks, tādēļ dienu pēc dienas vajag piespiest sevi rūpīgi un centīgi mācīties tālāk, sargājoties no pārdrošības un iedomības indes. Lai viņi pastāvīgi, lasa, māca, mācās, domā un apcer tik ilgi, līdz tie ir pieredzējuši un droši, ka ar savu mācīšanu nonāvējuši velnu un tapuši mācītāki par pašu Dievu un visiem Viņa svētajiem.

Varu teikt, jo ilgāk viņi tā centīsies, jo vairāk sajutīs gan augļus, ko viņi gūs, gan to, par kādiem izciliem cilvēkiem Dievs viņus darīs. Ar laiku viņi paši atzīs – jo ilgāk un vairāk ar katehismu darbojas, jo mazāk to zina un jo vairāk vēl jāmācās. Tad katehisms, kuru tagadējā pārpilnībā un apnikumā viņi negrib pat paost, tiem kļūs gardākais ēdiens – jo viņi būs izsalkuši un izslāpuši. Dod, Dievs, tam savu žēlastību! Āmen.