Svētie Raksti ir mēraukla

Noklausies šo e-publikāciju

Kad Baznīca apliecina savus simbolus (apliecību rakstus), tas nenozīmē, ka Svētie Raksti paliek otrajā vietā. Mēraukla (norma normans) ir vienīgi Svētie Raksti. Apliecību raksti ir atvasināta mēraukla (norma normata). Šie raksti nosaka, kā Bībeli izskaidrot un saprast; tie apliecina to, ko Baznīca atzīst par patiesību Dieva Vārdā.

Baznīca uzliek mācītājiem apliecības saistības. Ordinācijā viņi apsola tīri un skaidri sludināt Dieva Vārdu pēc Baznīcas liecības, kas ietverta apliecības rakstos.

Ja mācītājs apzinās, ka viņš nevar sludināt tā, kā apliecību raksti to prasa, viņam nav tiesību pieprasīt saviem atšķirīgajiem uzskatiem vietu Baznīca. Ordinācijā viņš ir solījis sekot Baznīcas apliecībai. Baznīca, kas viņu ordinēja, aicināja viņu, pieņemot, ka šis saistības un solījums tiks pildīts.

Ja izrādītos, ka Baznīca konkrētā gadījumā ir nepareizi izpratusi Svētos Rakstus, tā ir gatava mainīt savu apliecību. Tādā gadījumā tas ir jāpierāda ar Svēto Rakstu palīdzību. Ja kāds strīdīgs mācības punkts ir šķietamā vai patiesā pretrunā ar kādu šajā jautājumā sabiedrībā populāru viedokli, tas nav pietiekams iemesls Baznīcai atkāpties no savas apliecības.

Ja apliecību raksti ir pretrunā ar citas Baznīcas mācību, reizēm tiek lietoti tik spēcīgi izteicieni kā “mēs nosodām”. Šie vārdi neattiecas uz cilvēkiem, kas ir maldināti un to neapzinās, kā arī uz atsevišķām draudzēm. Tie attiecas uz maldinošiem doktrināliem apgalvojumiem un stūrgalvīgiem herētiķiem. Tas ir paskaidrots Konkordijas grāmatas ievadā.

Luters nosauc Bībeles mācību par pestīšanu žēlastībā vienīgi caur ticību, par “galveno artikulu”. Viņš raksta:

No šī artikula mēs nevaram novērsties, ne arī piekāpties, kaut vai debess un zeme sabruktu.

Šo nostādni atbalsta visas evaņģēliskās Baznīcas, bet ne Romas katoļi, ne citas katoļu Baznīcas. Romas katoļu Baznīca īpaši nosoda un atmet šo patiesību. Tāpēc dažādās evaņģēliskās Baznīcas ir vienotas izšķirošajā atziņā. Evanģēliskās Baznīcas ir tuvāk viena otrai nekā Romas katoļiem.

Ir pienācis brīdis atcerēties Lutera vārdus:

Es lūdzu, lai cilvēki nepiesauc manu vārdu un nesauc sevi par luterāņiem, bet par kristiešiem. Kas ir Luters? Šī mācība nav mana.

Lai arī esam pateicīgi Luteram par viņa ieguldījumu, lai arī praksē grūti izvairīties no termina “luterisks”, mums jāatceras viņa padoms. Lutera vārdiem un uzskatam pašam par sevi nav autoritātes. Tie mums ir saistoši tāpēc, ka tie ir balstīti Svētajos Rakstos.